Aiz loga jau bija krēsla, kad Valdis radio izdzirdēja Daini Īvānu, kurš aicināja nākt aizstāvēt Augstāko Padomi. Lai arī aiz muguras tolaik jau bija 59 dzīves gadi, viņam divreiz nebija jādomā: "Uzvilku savu veco armijas ķiteli, biezāku jaku, paķēru pasi, kurā bija asinsgrupa iekšā, bindes sabāzu kabatās, kā mācēju, nomierināju savu kundzīti un ar steigu devos uz Doma laukumu."
Konkrētu uzdevumu, ko darīt barikādēs, neviens neesot devis, tāpēc dienas ritēja mierīgi, ar jaunākajām ziņām radio, ugunskuriem, dziesmām un nedaudz bezmērķīgu staigāšanu uz riņķi. 1991. gada janvāra dienas Valda stāstījumā nedaudz atgādina kadrus no filmas Murkšķa diena, jo katru dienu sagaidāms viens un tas pats: aizbraukt mājās, atrādīties sievai, ka sveiks un vesels, pagulēt pāris stundu, doties atpakaļ būt kopā ar biedriem un ik pa brīdim uzņemt kādu kadru ar fotoaparātu Smena. "Kāpēc es tur katru dienu gāju, lai gan nebija konkrēta uzdevuma? Jo es uzskatīju to par savu pienākumu. Man likās, ka jāiet, ka tagad iekustēsies, ka nu nevar nomuļļāt valsti," viņš atminas. Turklāt aizstāvēt Latviju viņš bija gatavs teju kailām rokām: "Nē, es nebiju cīņai gatavs. Reizēm saka, ka kārtīgam latviešam jābūt ierocim. Bet man nekāda šaujamā nebija, kādam medniekam varbūt bija. Man bija kabatas nazis un spieķis. Teicu, ka duršu ar to spieķi acī. Kāds prasīja, vai varēšu trāpīt. Atbildēju, ka centīšos."
Visbaigākais laiks bijis 20. janvārī – sākotnēji televīzijas pārraidē runāja mierīgi, liekot noprast, ka uz barikādēm vairs nav jānāk, taču tad to pārtrauca pēkšņa ziņa par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai: "Skriešus aizdevos. Jau no stacijas varēja dzirdēt šāvienus, bet ne kā kaujā, ar pārtraukumiem. Līdz ministrijai tā arī netiku, devos atkal uz savu Doma laukumu." 20. janvāris arī izrādījās melnākais datums barikāžu laikā. Todien uzbrukumā Iekšlietu ministrijai no lodes krita pieci no septiņiem barikāžu laika upuriem. Viņu vidū arī divi kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kuri nākamajām paaudzēm atstājuši neaizstājamas notikušā videoliecības.
Apskatot viņa pierakstus, kuriem virsū gozējas nosaukums Vētraino dienu ierindnieka dienasgrāmata, redzams, ka par negatīvajām lietām Valdis runā maz un labprātāk atceras to, kas sejā rada smaidu. Taču 2006. gada janvārī tur atzīmētais atstāj rūgtu pēcgaršu: "11.00 biju Doma laukumā. Ugunskurs nodzisis, cilvēku nav. Tikai tantīte spainī grābj pelnus – dārziņam. Ogļu nemaz. Ugunskuru atjaunot nevaru – nav sērkociņu. Pelnos guļ divi apdeguši bluķēni, malkas nav. Blakus egles skuju draza. Palūdzu garāmgājēju mani nofotografēt pie šīs pamestības vietas. Biju uzvilcis 1991. gada barikāžu jaku. Bija ļoti skumji. Kauns – esmu sašutis." Taču tagad jau Valdis atkal smaida. Viņš sola, ka dosies uz upuru piemiņas pasākumiem arī šogad, uzdziedās kādu dziesmu pie ugunskura un ieēdīs arī zupu.
Visu rakstu, kā arī fragmentus no Valda Šteinberga barikāžu nedēļas dienasgrāmatas lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Vētraino dienu ierindnieks
"Patriotisms, tāpat kā gļēvulība, tiek iebarots ar mātes pienu," pārliecināts viens no barikāžu aizstāvjiem Valdis Šteinbergs (85). 1991. gada janvāra naktis Doma laukumā viņam šodien palīdz atcerēties tolaik cītīgi pierakstītā dienasgrāmata un pašrocīgi uzņemti melnbaltie fotokadri
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Pateicīgā
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
nekauņa