Vai viegli būt cietuma apsargam?

Dzīvojot ideālā pasaulē, noziegumi nenotiktu un cietumi nebūtu vajadzīgi. Tā, protams, nav, ieslodzījuma vietas ir pastāvējušas jau sen un būs arī turpmāk. Latvijā šobrīd aktuāls ir jautājums par jaunā Liepājas cietuma būvniecību – tā plānota kā pirmā ieslodzījuma vieta, kas no jauna tiks uzbūvēta pēc neatkarības atgūšanas. Iecerēts, ka šis cietums radīs arī jaunas darbvietas, tomēr par darbu ieslodzījuma vietās joprojām ir daudz dažādu nepatiesu stereotipu. Ar to saskāries arī Deniss Cimbulis (40). Viņš ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) Olaines cietuma (Latvijas Cietumu slimnīcas) Apsardzes daļas priekšnieks, kurš dažādos amatos ieslodzījuma vietās nostrādājis vairākus gadus.

Ne tikai apsargi

Lai arī nezinātājam varētu šķist, ka cietumos ir ieslodzītie, bet no darbiniekiem tajos strādā tikai apsargi un ieslodzījuma vietas priekšnieks, patiesībā Latvijas cietumos nodarbināti vairāk nekā 17 dažādu amatu kategoriju un profesiju pārstāvji. Vislielāko daļu cietuma personāla veido amatpersonas, kurām, stājoties amatā, jādod zvērests Gods kalpot Latvijai.

Pie amatpersonām pieskaitāmi arī apsargi un uzraugi, kuri nereti tiek samesti vienā katlā. Atšķirība starp šiem abiem amatiem ir tāda, ka apsargi veic ieslodzījuma vietu apsardzi pa perimetru, bet uzraugi strādā iekšpusē.

Pēdējie pieejamie dati par IeVP nodarbinātajiem liecina, ka 2018. gadā pārvaldē strādāja 2057 amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi. Tās ir personas ar atbilstošu profesionālo izglītību, kvalifikāciju un speciālo dienesta pakāpi, kuras devušas zvērestu un dien IeVP. Tāpat pārvaldē pērn bija viens vispārējā valsts civildienesta ierēdnis, kā arī 471 darbinieks dažādos amatos. Vidējais IeVP strādājošo skaits – ap 2500 cilvēkiem – pēdējos gados saglabājies līdzīgs. Pērn IeVP dienestā un darbā tika pieņemtas 97 amatpersonas un 41 darbinieks, bet atbrīvotas – 184 amatpersonas, kā arī 59 darbinieki un viens ierēdnis. Jāpiemin, ka IeVP amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi var doties arī izdienas pensijā.

Uz strādājošajiem cietumos attiecas vairāki likumi. Cietumu amatpersonu dienesta tiesiskās attiecības regulē Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums; amatpersonas tiesības un pienākumus nosaka Pārvaldes likums; ierēdņu tiesisko statusu, tiesības un pienākumus nosaka Valsts civildienesta likums; savukārt darbinieku darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums.

Ko tas nozīmē tiem, kuri grib strādāt šajā jomā? Piemēram, lai varētu sākt dienestu, personai jābūt 18 līdz 40 gadu vecai, vismaz ar vidējo izglītību, bez sodāmības, jāprot valoda un jāatbilst vēl citām prasībām. Tāpat jābūt atbilstošai fiziskajai un psiholoģiskajai noturībai. Šīs īpašības tiek novērtētas atbilstoši attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem. Ņemot vērā nepieciešamību, iestādes vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kuras izdienas laiks Iekšlietu ministrijas sistēmā vai IeVP nav īsāks par desmit gadiem.

Pārvaldē nenoliedz, ka vakanču jautājums, ņemot vērā vispārējo situāciju ar darbaspēku Latvijā, ir aktuāls arī IeVP. ''Tomēr Latvijas cietumu situācija nav skatāma atrauti no pārējiem procesiem valstī,'' SestDienai uzsver IeVP sabiedrisko attiecību pārstāve Aija Fedorova.

Tieši neaizpildītās vakances kā galveno problēmu IeVP gan min Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības (LIDA) valdes loceklis Edgars Bole. Viņš norāda, ka tas rada pārslodzi un papildu risku darba vidē esošajiem darbiniekiem. Pēc arodbiedrības pārstāvja teiktā, darbiniekiem ar summēto darbalaika uzskaiti viena no visbūtiskākajām problēmām esot 12,5 stundu dežūras, kuras tika ieviestas ar 2017. gadu. Līdz tam šīs amatpersonas strādāja 24 stundu režīmā, un LIDA veiktajā aptaujā pārliecinošs vairākums cietumu darbinieku, kuriem ir summētā darbalaika uzskaite, vēlas atgriezties pie 24 stundu dežūrmaiņas (šādu vēlmi pauda 998 no 1018 aptaujas dalībniekiem).

Ar aptaujas rezultātiem LIDA sabiedrību plašāk iepazīstināja šogad septembrī. IeVP priekšniece Ilona Spure, komentējot dežūrmaiņu saīsināšanu, aģentūrai LETA toreiz skaidroja, ka viens no visbūtiskākajiem iemesliem, kādēļ tas ticis darīts, bijis dienesta kvalitātes jautājums.

''Ja cilvēki strādā 24 vai vairāk stundu, turklāt pat vairākās darbavietās, tas nevar nākt par labu sabiedrības drošībai,''

uzsvēra IeVP priekšniece, kura gan nenoliedza, ka iebildumi pret 12,5 stundas ilgo darbadienu no atsevišķiem uzraugiem un apsargiem tiešām izskanējuši. Tomēr šajā gadījumā esot nepieciešams samērot personīgās un dienesta intereses.

Dažādi izaicinājumi

Runājot par vislielākajiem izaicinājumiem, ar ko jāsaskaras IeVP strādājošajiem, pašā pārvaldē min vairākus. Kā pirmā tiek nosaukta infrastruktūra. Pārvaldes ieskatā ir nepieciešamība pēc jaunas, modernas, mūsdienu soda izpildei atbilstošas infrastruktūras, kas saistīts ne tikai ar ieslodzīto sadzīves, bet arī cietuma personāla darba vides apstākļiem.

Tāpat aktuāls esot jautājums par profesionālās izglītības nodrošinājumu. Kopš Latvijas Policijas akadēmijas un Penitenciārās koledžas likvidēšanas IeVP jauno un esošo speciālistu izglītošanu risina pati saviem spēkiem. Tāpēc IeVP darbojas mācību centrs, ar Eiropas Sociālā fonda projekta palīdzību tiek īstenotas personāla profesionālās mācību programmas un pašreiz top arī jauna mācību iestāde, kurā mācīs gan cietumu, gan probācijas speciālistus.

Savukārt kā trešo būtisko lietu pārvaldē min faktu, ka vairumam cietuma personāla ir augstas veselības un fiziskās sagatavotības prasības, bet pašreiz ne visiem jauniešiem ir pa spēkam tādas izpildīt.

Komentējot vienmēr aktuālo algu jautājumu, pārvaldē uzsver, ka tas, kā arī rūpes par personāla labsajūtu vienmēr esot iestādes darba kārtībā. Daudzviet publiski izskanējusī retorika, ka cietumos strādājošajiem ir zems vai neatbilstošs atalgojums, neatbilstot patiesībai. No IeVP mājaslapā publicētajām vakancēm secināms, ka, piemēram, apsargiem un uzraugiem tiek piedāvāta mēnešalga 793 eiro apmērā pirms nodokļu nomaksas. Ieslodzījuma vietās nepieciešami arī dažādu specialitāšu ārsti – viņiem par pilnu darba slodzi, strādājot cietumā, tiek solīts līdz 1728 eiro (bruto). Piemēram, Olaines cietumā šobrīd neaizpildītas ir deviņas ārstu vakances. Ir arī amata kategorijas, kurās atalgojumu var vērtēt kā visai pieticīgu – no 528 līdz 720 eiro –, ko var saņemt, piemēram, elektriķi un namdari.

LIDA pārstāvis Bole pie izaicinājumiem gan min vairākas praktiskas lietas. Proti, lielas problēmas esot saistībā ar formastērpu nodrošinājumu amatpersonām. Tāpat viņš kritizē ''nesakārtoto darba vidi cietumos'', problēmu raksturojot ar spilgtu citātu:

''Ja valsts amatpersonas ir gan cietuma uzraugi, gan ieņēmumu dienesta darbinieki, tad kādēļ vieni sēž ergonomiskos ādas krēslos, bet citi uz padomju laikā ražotiem koka krēsliem?''

Te gan jāpiemin, ka darbs ieslodzījuma vietās pieskaitāms pie darba valsts pārvaldē un līdz ar to sniedz vairākas garantijas, tostarp sociālās. Turklāt te amatpersonām ir noteiktas vēl vairākas papildu sociālās garantijas līdzās jau tām, ko likums garantē valsts un pašvaldību pārvaldē strādājošajiem. Piemēram, amatpersonām pienākas apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi, tai skaitā plānveida ķirurģiskās operācijas un rehabilitācijas kurss līdz divām nedēļām pēc nelaimes gadījuma darbā, pārciestas traumas vai veiktas ķirurģiskās operācijas. Tāpat līdz 200 eiro gadā tiek samaksāti zobārsta izdevumi, kā arī medikamentu kompensācijas – līdz 75 eiro gadā.

Greizais priekšstats

Latvijā šobrīd ir deviņi cietumi – Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Olainē, Valmierā, Jēkabpilī, kā arī divi Rīgā, no kuriem viens ir sieviešu cietums –, un Cēsīs ir arī IeVP pārziņā esoša audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem.

Olaines cietums no citiem atšķiras ar to, ka uz šejieni ārstēties un strādāt ar savām atkarībām brauc ieslodzītie no visas Latvijas. Šeit 2016. gadā tika atklāts arī Atkarīgo centrs, kas uzbūvēts, lai nodrošinātu pilnvērtīgu no narkotiskajām un psihotropajām vielām atkarīgo personu iesaistīšanu resocializācijas pasākumos.

Apskatot skaitļus, redzams, ka pērn ieslodzīto pārvešana un apsardze ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas notikusi 247 reizes 142 personām. To nodrošināja visai ievērojams amatpersonu skaits – 495 personas.

Kad satieku Denisu Olaines cietuma teritorijā, viņš man jautā: ''Šeit taču neizskatās kā cietumā, vai ne?'' Atsmeju, ka es nezinu, kā cietumā ir jāizskatās, jo ne reizi neesmu tādā bijusi. Tiesa, kaut kādi priekšstati par to, kā cietumā vismaz šķietami būtu jāizskatās, man ir. Lielā mērā gan tie ir veidojušies no amerikāņu filmām, kurās cietumi tikuši attēloti kā tāds elles caurums, no kura dzīvam tikt ārā paveicas tikai retajam. Savukārt iespaidu par cietumiem Latvijā man veidojuši deviņdesmitajos gados, manā bērnībā, televīzijā redzētie kriminālhroniku raidījumi, kuros toreizējais kriminālpolicijas priekšnieks, nu jau nelaiķis Aloizs Blonskis, nopietnu seju stāstīja par Valsts policijas aizturētajiem neliešiem, un nereti šie stāsti tika papildināti ar drūmiem kadriem, kuros aiz restēm bija redzami ieslodzītie.

Deniss atzīst, ka ne es vienīgā tāda, kurai šādi priekšstati par cietumiem iesēdušies galvā. No jauniepazītiem cilvēkiem viņš ne reizi vien dzirdējis aplamus komentārus par savu nodarbošanos. Tomēr vismaz Denisa darba vieta drūma neizskatās. Lai gan visiem logiem, protams, priekšā ir restes un teritoriju ierobežo vairāki augsti nožogojumi, amerikāņu filmu radītā sajūta par to, ka tūdaļ no kaut kurienes lidos Molotova kokteilis, bet ''ļaunie'' apsargi skries ieslodzītos sist ar nūjām, man pavisam noteikti nerodas. Pati intervija gan notiek tikai nesen uzbūvētajā Atkarīgo centrā, kurā visa infrastruktūra vēl ir visnotaļ svaiga, un, ļoti iespējams, pozitīvās sajūtas par vidi radušās tieši tādēļ.

Šeit ir arī sporta zāle. Tajā basketbola groziem nav tīkliņu – man pirmajā brīdī šķiet, ka varbūt tādēļ, lai ieslodzītie nemēģinātu pakārties, un šo pieņēmumu arī uzreiz izsaku. Tikpat ātri gan nākas arī nokaunēties, jo saprotu, ka tas atkal ir mans kārtējais muļķīgais stereotips – tīkliņa dabūšana nost no groza stīpas, lai pēc tam to kaut kādā veidā mēģinātu vēl apsiet ap kaklu, ieslodzītajiem šeit būtu neiespējama. Arī Deniss apliecina, ka mans pieņēmums, protams, nav pareizs – tīkliņi esot bijuši, vienkārši notrūkuši.

Karjeras izaugsme

''Man ir 19 gadu pieredze ar deviņu gadu pārtraukumu,'' īsi savelkot kopā savas darba gaitas ieslodzījuma vietās, saka Deniss. Proti, 2000. gadā viņš tika iesaukts dienēt armijā, kas tolaik bija obligāta jauniešiem no 18 gadu vecuma, ja viņi nekur nemācījās. Toreiz, nevienam neko nesakot, Deniss bija izlēmis, ka vēlas pārtraukt studijas augstskolā, tādēļ arī bija jākļūst par karavīru. Sanācis tā, ka dienestu aizvadījis, apsargājot Jelgavas cietumu un Pārlielupes cietumu, kurš gan nu jau vairāk nekā desmit gadu ir slēgts. Divus mēnešus bijušas mācības, bet pēc tam 10 mēnešu bija jāpavada darbā cietumā. Šajā laikā jaunais vīrietis jau bija uzdienējis līdz virsseržanta pakāpei un dienestu pabeidza kā jaunākais inspektors.

Tomēr pēc dienesta beigām par karjeras turpināšanu cietumā sākumā viņš nav domājis. Ieguvis informācijas tehnoloģiju (IT) speciālista izglītību un šajā nozarē arī sācis strādāt. Taču tad nākusi krīze, kas skārusi arī kompāniju, kurā tolaik darbojies Deniss. 2010. gadā viņam piedāvāts atsākt strādāt cietumā, šoreiz Olaines, un Deniss piekritis. Atjaunojies dienestā, pamazām kāpis augstāk pa karjeras kāpnēm, līdz 2015. gadā kļuva par Olaines cietuma Apsardzes daļas priekšnieku. Viņam tas sanācis ļoti veiksmīgi, jo līdz brīdim, kamēr nokļuva savā pašreizējā amatā, paralēli varējis turpināt darbu arī IT kompānijā. To atļāvis toreizējais darba grafiks – viena diennakts jānostrādā, un trīs dienas brīvas.

To, ka ieslodzījuma vietās strādājošajām amatpersonām ir labas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm, Deniss arī min kā pirmo lietu, kad jautāju, kā viņš motivētu nākt strādāt uz cietumiem. Neaizpildītas vakances ir arī viņa vadītajā daļā. Šeit ir 53 štata vietas, no kurām vakantas šobrīd ir trīspadsmit. Pašreizējā kolektīvā pie viņa strādā 22 vīrieši un 18 sieviešu. Jautāju, kādēļ, viņaprāt, ir tik liels vakanču skaits.

''Nedomāju, ka cilvēks, sēžot mājās, tā vienkārši var izdomāt, ka nāks strādāt uz cietumu. Pārsvarā jau zina par policistu un ugunsdzēsēju darbu, bet par to, kā ir strādāt cietumā, zina maz... Iespējams, tur ir tā problēma,'' min Deniss.

Vēl kā pozitīvu lietu viņš norāda to, ka IeVP strādājošajiem ir labas iespējas paralēli iegūt arī augstāko izglītību, turklāt var pieteikties uz studiju kredīta dzēšanu no valsts budžeta līdzekļiem. Olaines cietuma personālu arī cenšas motivēt uz izglītības iegūšanu.

Stāt, citādi šaušu!

Jautāju, vai ieslodzītie bieži mēdz konfliktēt. Deniss uzsver, ka konfliktsituācijas var gadīties jebkurā ieslodzījuma vietā. Turklāt Olaines cietumā ir vēl arī atsevišķa nodaļa cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem – šeit faktiski nav iespējams prognozēt ieslodzīto rīcību un to, vai un cik viņi būs agresīvi. Tāpēc cietuma personālam jārod veids, kā uz konfliktu vērstus ieslodzītos nomierināt, speciālos līdzekļus atļauts izmantot tikai pie galējas nepieciešamības.

Pašam Denisam šobrīd saskarsmes ar ieslodzītajiem tikpat kā nav. Tomēr viņš atceras gadījumu no laika, kad vēl bija jaunākais inspektors un viņam gandrīz nācās izmantot šaujamieroci. Tiesa gan – ne ieslodzītā savaldīšanai. Reiz, kad Deniss apsargājis perimetru, ievērojis, ka no nožogojuma otras puses kāda persona grasās kaut ko mest teritorijā. Tas arī izdarīts, bet kādam ieslodzītajam adresētais sūtījums nokritis tikai pārsimt metru attālumā no Denisa kājām. Tolaik Olaines cietuma žogam tikt pāri esot bijis samērā viegli, acīmredzot tāpēc paciņas īpašnieks tomēr izlēmis, ka grib saini dabūt atpakaļ. Persona tik tiešām žogam pārlēkusi un skrējusi pakaļ paciņai, ko Deniss vēl nebija pacēlis. Deniss sācis skriet viņam pretim, saucis, lai apstājas, citādi šaus. Persona pēdējā brīdī tomēr sapratusi, ka saini neizdosies atgūt, un skrējusi atpakaļ.

Kādā citā reizē, skatoties videonovērošanas kamerās, pamanīts, ka teritorijā iemesta paciņa, bet metējam kaut kas izkritis no kabatas – tas izrādījies viņa mobilais telefons, kurš tur tā arī palicis mētājoties, līdz to paņēmuši cietuma darbinieki. Droši vien lieki piebilst, ka paciņa pie adresēta, protams, nenonāca.
Tomēr kopumā Olaines cietumā šādi sūtījumi no ārpuses tiekot mesti ļoti reti. Ja tā notiek, tālāk šo jautājumu risināšana tiek nodota jau Valsts policijai.

Šobrīd Denisam jāstrādā darbdienās no pulksten deviņiem līdz 17, tomēr rutīnu viņš neizjūtot un var sevi iedomāties strādājam IeVP arī turpmākos gadus. ''Par izdienas pensiju šobrīd nedomāju,'' viņš saka un atzīst, ka gribētu turpināt savu karjeras izaugsmi. Pēc savas iniciatīvas vīrietis jau vairākas reizes bijis arī skolās un bērniem un jauniešiem stāstījis par jautājumiem, kas saistīti ar drošību. Pie skolēniem gājis dienesta formā, un viņš cer, ka izdevies viņiem radīt labu priekšstatu par ieslodzījuma vietās strādājošajiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Vai viegli būt cietuma apsargam? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji