Nule klajā nākusi filma par Žani Lipki. Viņš ar savu reti neprātīgo dzīvesstāstu, pagrīdnieka un kontrabandista pieredzi rada iespaidu, ka ebrejus karalaikā varēja glābt tikai tāds – no adrenalīna un asām izjūtām atkarīgs, skarbs – vīrs. Bet karalaikā Latvijā ebrejus slēpa un glāba no drošas nāves vairāk nekā 400 iedzīvotāju – zemnieki un aukles, mājsaimnieces un skolotāji, zvejnieki un mežsargi, arī vairāki garīdznieki. Šiem drosmīgajiem izdevās pasargāt vismaz 590 Latvijas ebreju.
Vēsturnieks Marģers Vestermanis, kura mūža darbs joprojām turpinās, vācot liecības par šo neizprotamo un pašaizliedzīgo drosmes darbu, saka, ka šobrīd apkopots vismaz 790 glābšanas gadījumu. Latvijas teritorijā nogalināja vismaz 70 000 ebreju. Šī statistika rada priekšstatu ne tikai par to, cik maz bija tādu, kuri nestāvēja malā, bet arī – kāda uzdrīkstēšanās un nepakļaušanās vajadzīga, lai kādu slēptu kaut pāris dienu.
Paslēpa kūtī
Lai līdzsvarotu glābēju stāstus, noteikti iesaku izlasīt Frīdas Mihelsones atmiņas Es izdzīvoju Rumbulā. Viņa pieredz Rumbulas slepkavības, pa ceļam uz mežu šausmās plēš matus, kamēr kāds līdzgājējs viņu kaunina, ka nemāk uzvesties. Frīda paģība netālu no bedres. Pārējie sameta viņai virsū kurpes, un to bija tik daudz, ka apakšā gulošo sievieti šāvēji vienkārši nepamanīja. Saģērbusies nošauto cilvēku drēbēs, viņa naktī mēģina atrast patvērumu. Likumpaklausīgi iedzīvotāji, kuri rūpīgi seko pavēlēm un baidās, durvis viņai neatvērs…
Vai nav savādi, ka šo cilvēku pozīcija mums šobrīd ir daudz vairāk saprotama un attaisnojama? Tādi bija laiki. Slēgtas durvis, nodevība un draudi Frīdu sagaidīja daudzviet. Taču pie Šķirotavas stacijas divas vecas lauku sievas nāca no kūts un pamanīja Frīdu, mājās paslēpt nevarēja, bet ļāva pārnakšņot kūtī, viņu sasildīja un pabaroja. Vēlāk viņa slēpjas Ziedoņdārza tualetēs, Ziemassvētku naktī vienīgo patvērumu atrod Skolas ielas bordelī, jo svētvakarā tur klientu nav. Lasot Frīdas stāstu, saproti, kādā veiksmes, izveicības un melu kamolā bija jāietinas, lai izdzīvotu.
Bonbonga aiz stūra
Frīda bija pieaugusi, bet daudzviet Latvijā bija pirms bēgšanas vai nāves kaimiņiem vai auklēm atdoti ebreju bērni. Kumerovu ģimene Baložu ielā 10 paslēpa no geto ogļu maisā izvestu ebreju meiteni Avivu Nieburgu. Kopā ar abiem brāļiem viņa uzauga kā māsa ebreju–vācbaltiešu ģimenē. Turpat netālu Zeļļu ielā 9 Rīgas bērnunama direktors Emīls Resnais paslēpa ebreju meiteni Innu Fridmani, kura turpmāk tikai pa logu varēja noskatīties, kā citi bērni pagalmā spēlējas, – viņu nelaida, jo tas bija pārāk bīstami.
Pēc katra šāda stāsta ir neiespējami saprast tos, kuri nodeva varas iestādēm, ka kaimiņu bērns ir žīdēns, ka iespējams tā ienīst ebrejus, ka pat bērniem tu vēli nāvi.
Man ir draudzene māksliniece Diāna Dimze-Dimme, un viņas nebūtu, ja vien Mangaļsalas zvejnieki Mastu mājās nebūtu nosargājuši viņas māti Mirjamu Gildinu. Aukle Paulīne Griķe zīdainīti aiznesa pie meitas Rudolfīnes Jēkabsones, un Mirjama uzauga kā zvejnieka meita. Kaimiņi gan nodeva, ka Mirjama nav vis pašu bērns, taču, par laimi, zvejniekam Mačam ar "meitu" sakrita asins grupas. Mirjamu no policijas atveda atpakaļ.
"Mamma līdz padsmitnieces vecumam uzauga zvejnieku mājā Mangaļsalā. Faktiski mana vecmāmiņa Riva iemeta manu mammu Mirjamu – tad vēl zīdainīti – rokās tai konkrētajai sievietei, kurai viņa uzticējās. Mamma uzreiz devās pretējā virzienā, jo saprata, ka var neizglābties un tad bērns aizietu bojā. Mangaļsalas zvejnieks Mārtiņš bija atstājis mammai viņas vārdu – Mirjama, bet bija pārrakstījis dokumentos kā Mārtiņa meitu. Viņam pašam bija seši vai septiņi bērni. Kā jau zvejnieks – ķēra zivtiņas, kaut ko nožāvēja un pārdeva," tādas ir atmiņas. Karalaikā ģimene dzīvoja lielā trūkumā. Tēvs Mačs pēc zivju pārdošanas Rīgā bija nopircis bonbongas Mirjamai un licis, lai viņa uzreiz aiz mājas tās noēd, "lai neviens neredz, jo pārējiem nepietika, bet tie jau bija savi bērni...".
Filma par Žani Lipki Tēvs Nakts ir šaubu un pārdrošības pilna. Tā dod mums iespēju Latvijas simtgadē runāt arī par citiem cilvēkglābējiem. Neviens no viņiem negaidīja ne pateicības, ne filmas. Turklāt lielākā daļa tādu filmu būtu tik neticamas, ka mēs, mūsdienu skatītāji, sistu ar kāju pa grīdu un teiktu – nu jau gan režisors pārspīlē, tā vienkārši nevarēja būt! Bet bija.
kāpēc
Elijah
Elijah