Iebrukums vienā no Sveriges Kreditbanken filiālēm Stokholmā, kas notika 1973. gada 23. augustā, iegājis vēsturē, pateicoties diviem apstākļiem. Pirmkārt, tā bija pirmā reize, kad gandrīz sešu dienu garumā krīzi, kas izcēlās četru ķīlnieku sagrābšanas dēļ, tiešraidē atspoguļoja Zviedrijas televīzija. Statistika liecina, ka šīm pārraidēm sekoja līdzi vairāk nekā 73% cilvēku, kuriem tobrīd bija ieslēgts televizors, un citu kanālu piedāvātās programmas viņus īpaši neinteresēja, raksta History.com. Otrkārt, pirmo reizi tika novērots fenomens, ka ķīlnieki (trīs sievietes un viens vīrietis) pret saviem sagūstītājiem sāk izturēties neierasti labvēlīgi, pēc atbrīvošanas pat lūdzoties policistiem, lai tie nenodara noziedzniekiem ko ļaunu. Savu iespaidu noteikti atstāja ar tas, ka, neraugoties uz iebrucēja draudiem, šajā krīzē cieta vien divi policisti.
"BALLĪTE VAR SĀKTIES"
Banku mēģināja aplaupīt tolaik 32 gadus vecais Jāns Ēriks Ulsons. The New Yorker uzsver, ka viņš jau iepriekš bijis notiesāts par vairākām laupīšanām un iebrukumu bankā ieplānojis laikā, kad no cietuma, kur izcieta trīs gadu ieslodzījumu, bijis izlaists tā saucamajā atvaļinājumā – liberālajā Zviedrijā šāda prakse pastāvēja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.
Ulsons, kurš tobrīd valkāja parūku, bet zem jakas, kas šķietami nevērīgi bija pārmesta pār roku, slēpa pielādētu pusautomātisko ieroci, bankā ieradās īsi pēc tās atvēršanas pulksten deviņos no rīta.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!