Stindzinoši karstais augusts

Mēdz teikt, ka Latvijā svinamu dienu esot par daudz, tomēr vienu dienu vajadzētu svinēt – vismaz tajā līksmot – vairāk, nekā tas tiek darīts, – 21. augustu. 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, ar kuru tika atjaunota Latvijas neatkarība de facto. 

No vienas puses, tāds iznākums toreiz šķita loģisks, uz to bija iets kopš cilvēktiesību grupas Helsinki 86 demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā caur LNNK iestāšanos par Latvijas pilnīgu neatkarību 1988. gadā, Tautas frontes uzvaru vēlēšanās, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarēšanu 1990. gada 4. maijā un 1991. gada janvāra barikādēm. Taču, no otras puses, īstā neatkarība burtiski iekrita mums rokās triju dienu laikā pēc vasaras, kurā baltiešu neatkarības atjaunošanas centieni šķita iegājuši strupceļā, – Maskavā haoss, Latvijā divvaldība, OMON ik pa laikam PSRS vārdā kaut ko nodedzina, kādu piekauj vai noslepkavo, kā Lietuvas muitniekus 1991. gada 31. jūlijā, un pretoties nav iespējams.

Un tad pēkšņi augusta vidū, kad cilvēki vairāk domā par ziemas krājumu papildināšanu sēņojot vai pēdējo īsti silto dienu ķeršanu pludmalē, televizorā atkal Gulbju ezers, tāpat kā padomju impērijas gerontokrātu «bēru abonementa» laikā – triju PSKP ģenerālsekretāru Leonīda Brežņeva, Jurija Andropova un Konstantīna Čerņenko bērēs, tikai šoreiz papildināts ar ainām, kā Maskavā brauc iekšā tanki. Dažas latviešu ģimenes, kas tobrīd bija izbraukušas uz ārzemēm pie radiem, trimdas latviešiem, un šīs ainas skatījās turienes televīzijā, esot saskatījušās un noteikušas: "Laikam tagad sākas mūsu trimda..." Ja atskaita Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas līderu trīcošās rokas, sniedzot paziņojumu televīzijā, viss pārējais sākumā šķita ļoti nopietni. Cilvēkam, kurš nevar izmērīt varas īsto puvuma pakāpi, šāds ļaunu vēstošs pavērsiens un Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika draudi, ka joki nebūs, šķita daudz loģiskāki nekā līdz zobiem bruņotās impērijas gan konvulsīvā, tomēr nosacīti mierīgā ļaušanās demokratizācijas eksperimentam. Bija arī skaidrs, ka atšķirībā no janvāra šoreiz viss izšķiras Maskavā, tātad Rīgā būvēt barikādes nav jēgas.

Izšķīrās arī, turklāt tik ātri, ka pēc tam daudzi par to ir sūkstījušies, teikdami – būtu pučs turpinājies vismaz kādu nedēļu, mēs būtu pieredzējuši ne vienu vien kažoka metēju un vēlāk varētu viņus atsijāt no dalības atjaunotās valsts varā.

Tā tas būtu, tikai nav zvanīts, vai paši redzēt gribētāji līdz šīm pagarinātajām beigām būtu dzīvi, jo arī šajās trijās dienās OMON paguva paslepkavot, pie Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldes ēkas nošaujot Jūrmalas Rakstnieku nama autobusa šoferi Jāni Salmiņu, un būtu to darījuši arī vairāk, ja nāktu tāds rīkojums. Kopš puča ir pagājuši jau 27 gadi, par to ir sarakstīts milzums literatūras, tomēr vairāki to dienu notikumi arvien ir tīti miglā. Tie lielākoties ir notikumi Maskavas varas gaiteņos, taču arī Latvijā gluži visas norises nav izpētītas, un vēsturniekiem te ir darbs. Ja vien 27 gadi kopš notikuma nav pārāk mazs laiks, lai sāktos vēsture, jo pārāk daudz laikabiedru vēl ir dzīvi.