Šeit viņi cenšas nelietot vārdu "karš". Ludmila saka: "Šī situācija." Viņa ir no Doneckas. Vēršas pie mums angliski, kas vispār ir rets gadījums. Labprāt paskaidro, ka Doneckā viņa strādājusi valodu mācību centrā. Ne jau tagad, agrāk, pirms "situācijas". Sen pirms tās viņa arī mūs, Latviju, ir apciemojusi. Tagad prasa, vai no šejienes tālu līdz Jūrmalai. Viņai tur ļoti paticis, jūra, restorāni, laipni cilvēki.
Tagad mēs esam tālu no Jūrmalas un restorāniem. Mēs atrodamies Grebņevā, robežpunktā starp Latviju un Krieviju. Ludmila netiek prom no šejienes jau otro diennakti. Tas nav nekas tāds, citi jau ceturto. Un nav zināms, cik ilgi vēl te būs. Neviens to netaujā, sapratuši, ka tāda ir situācija.
Kāpēc viņi te iestrēguši? Dažādi gadās. Piemēram, desmit cilvēku grupa, Ukrainas vai varbūt okupēto teritoriju iedzīvotāji, dodas no Krievijas uz Latviju. Šeit viņiem sarunāts busiņš, kas aizvedīs tālāk. Pirmais cilvēks tiek pāri, gaida pārējos. Bet krievu robežsargi dažkārt mēdz vienu Ukrainas cilvēku uz robežas aizturēt desmit stundu. Var arī nepalaist vispār, jāpriecājas, ka kaut vai pēc desmit stundām tiec. Tā var paiet piecdesmit stundu, kamēr visi tiek pāri. Un tikai tad var doties tālāk. Šīs aizkavēšanās dēļ, protams, gaida arī visi pārējie. Variācijas dažādas, man grūti
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!