Pēdējā laikā, šķiet, teju katrā lielākā vai mazākā sanākšanā sarunas agri vai vēlu nonāk līdz dzimtas koka pētniecībai, un vienmēr izrādās, ka vismaz kāds to mēģinājis darīt pats vai zina kādu radinieku, kas ar to nodarbojas. Pamatojumi ir visdažādākie. Sākot no ārzemēs dzīvojošajiem, kuriem var būt aktuāls jautājums par savu latvisko sakņu pierādīšanu, lai iegūtu arī Latvijas pilsonību, līdz tīri emocionāliem apsvērumiem. Turklāt tieši pēdējie gan starp mūsu pašu zemītē dzīvojošajiem, gan tiem, kuriem pašiem vai kuru priekštečiem kādā brīdī nācies dzimteni pamest, sastopami visbiežāk – un tā vienkāršā vēlme saprast, no kurienes nāc, var pāraugt gluži vai detektīva cienīgā nodarbē, kas aizved pat vairākus gadsimtus senā pagātnē.
Dzimtas pētījumus var arī pasūtīt. Vispirms tas iespējams jau arhīvā kā maksas pakalpojums. Jāņem gan vērā, ka sākotnēji būs grūti noteikt, cik meklējumi izmaksās, jo tas atkarīgs gan no tā, cik daudz informācijas izdosies atrast, gan – cik viegli tā būs pieejama. Turklāt arhīva kapacitāte ir ierobežota. Pērn, piemēram, veikti 725 dzimtas pētījumi, bet iesniegumi ar lūgumu tādus veikt saņemti vairāk – tūkstotis. Taču var nolīgt arī kādu pētnieku ārpus arhīva, kas ar sakņu izzināšanu nodarbojas profesionāli. (Jāpiebilst, šāda initerese biežāk vērojama no ASV un Austrālijā dzīvojošo latviešu puses.)
Lauris Olups ir viens no tādiem pētniekiem. Viņš pats sevi sauc par ģimenes detektīvu un ar dzimtas pētījumiem profesionāli nodarbojas jau aptuveni trīs gadus. Tas gan nav vienīgais viņa darbs un iztikas avots, un arī līdz tam viņš nonācis savā ziņā nejaušības dēļ. Sākotnēji puisis piestrādājis par šoferi, gidu un tulku vienlaikus dažādām tūristu grupām. Vienā no tām bijuši latvieši no Austrālijas, kam senči nākuši no Tukuma un Cēsīm, un ģimenei bijusi vēlme šīs vietas apskatīt. Lauris atradis mājas Tukumā, kurās dzimtas piederīgie dzīvojuši. Mazmeita uzreiz atpazinusi vietas, par ko vecmāmiņa iepriekš bija vien stāstījusi. Sazīmējusi, piemēram, pilsētas ielu, pa kuru vecmāmiņa cūkas esot vedusi ganos. Pēcāk Lauris ģimeni aizvedis arī uz Cēsīm, par kurām bija zināms arī māju nosaukums. Meklējuši informāciju muzejā, taču atrast īsto vietu izrādījies grūtāk, nekā sākumā šķitis, – neesot vis bijis, kā palūkoties Google Maps. Šodien veco māju nosaukumi izkaisīti dažādās variācijās. Klāt senajiem vārdiem nākuši dažādi priedēkļi un pielikumi: "Kalna", "Lejas", "Jaun-" un citi. Ej nu sazīmē īsto! Tomēr Laurim izdevies.
"Noķērām tos radus tieši pirms došanās uz kapu svētkiem," atceras Lauris un stāsta, ka "tad, kad viņi attapās, kas notiek, bija lielās apskaušanās un asaras". Iepriekš informācija par radiem it kā viņiem bijusi, tikušas pat sūtītas vēstules uz abām pusēm – turp, atpakaļ. Taču tās tā arī nekad nebija sasniegušas savus adresātus.
Pēc šīs reizes tad arī Lauris sācis domāt, ka varētu ar ģimenes pētījumiem nodarboties nopietnāk un tas varētu būt ļoti interesants darbs. "Būtībā tagad – pēc trim gadiem – es jau labi varu pateikt, ko un kur meklēt, taču pilnīgi noteikti ar katru klientu es iemācos kaut ko jaunu, jo katram ir kaut kas tāds, ko es nekad mūžā neesmu skatījies," atzīst jaunais pētnieks. "Variāciju ir tik daudz! Tas nav tikai darbs arhīvā, tas tiešām ir detektīva darbs."
Visu rakstu par dzimtu vēstures pētniecību lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Sarunāties ar vecvecvecvectēvu
Sava dzimtas koka pētīšana kļūst par arvien populārāku nodarbi – socioloģisko pētījumu gan par to nav, bet pilsētā un arhīvā "tā runā" un pamatoti, jo uz visiem pieprasījumiem pēc informācijas nemaz nevar uzreiz atbildēt. Cik daudz var izpētīt paša spēkiem, un kādas ir iespējas saņemt palīdzību no profesionāļiem? Varbūt dzimtas koka pētījums ir labākā iespējamā dāvana sev un tuviniekiem, gaidot Latvijas simtgadi.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Anita
Kate
zagt nav labi