Protams, tās dabas vērtības, kuru dēļ Slīteres Zilos kalnus un mežus to pakājē Latvija 1923. gadā pasludināja par dabas pieminekli, ir veidojušās daudz ilgākā laikā, taču pārāk tālu atpakaļ neiesim, jo tad varam uzdurties laikiem, kad klimats, Slīteres veidotājs, Latvijā bija siltāks nekā šodien, un pavisam sajaukt galvu globālās sasilšanas lieciniekiem, kuru stiprākais pretarguments arvien paliek: kur tad ir materiālie pierādījumi tam, ka senie Latvijas iedzīvotāji būtu protestējuši pret globālo sasilšanu, un kāpēc nav atrasts neviens pats piketplakātakmens ar tajā iekaltiem apņēmīgiem uzrakstiem UGUNSKURIEM NĒ vai APTURĒSIM LATVIJU PĀRKLĀJUŠĀ LEDĀJA KUŠANU, vai MĒS PAR GARĀKĀM ZIEMĀM UN ĪSĀKĀM VASARĀM.
Tātad tas siltums tik tāds nieks vien bijis samērā ar to, kas nāks, ja visi neatvērs makus. Bet tik tālu atpakaļ neiesim, atskatīsimies, kā Slīterei ir gājis pēdējos simt gados. (Vispār vietas nosaukums ir Šlītere, un leģenda vēsta, ka dokumentos par Slīteri tā galīgi pārtapusi laikā, kad datoros vēl nebija latviešu fontu.)
Kad Slīterei vēl bija valsts rezervāta statuss, uz vienas no zīmēm, kas informēja par to, ka šī ir rezervāta teritorija, vārds "rezervāts" bija nokasīts vai citādi zudis, un tad ceļinieks izlasīja, ka viņš iebrauc Slīteres valstī. Padomju okupācijas gados tā arī daļēji bija, rezervāts atradās robežzonā, bez caurlaidēm tajā iekšā tikt nevarēja un rezervātā ne tik. Stingri ņemot, dabas rezervātam tādam arī būtu jābūt – tu tur varbūt ne reizi mūžā netiksi, bet tev būs mierīga sirds, ka tas tur ir un turpinās, nevis kā tagad ar sēņu mežiem, kad brauc un mini: būs vēl ierastās sēņu vietas vai jau nocirstas?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25.-31. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!