Pēdējos trijos gados Latvijā notiek dabas skaitīšana. Tas ir kaut kas līdzīgs tautas skaitīšanai, tikai netiek vākta informācija par cilvēkiem, bet gan par to, kas mums aug apkārt. Gan uz zemes, gan ūdenī. Un, kaut gribētos ticēt, ka tikai netīrajā Indijā un pārindustriālajās ASV pazūd daba, tas diemžēl notiek arī pie mums. Dabas skaitīšanas dati liecina, ka laba vai izcila kvalitāte Latvijā ir tikai 38% upju un pusei ezeru. Laba kvalitāte nozīmē ne tikai to, ka ūdens ir tīrs, bet arī to, ka šajos ūdeņos mīt sugas, kas raksturīgas tieši tīrām ekosistēmām. Varētu pat teikt, ka tas ir visefektīvākais un vislētākais veids, kā noteikt ūdeņu kvalitāti, – nav pat jāved paraugi uz laboratoriju, jo skaidrs: ja ezerā atrodams augs vai dzīvnieks, kas var dzīvot tikai tīrā vidē, ezers ir tīrs.
No sugām līdz tualetēm
Piemēram, ziemeļu upespērlenes ir tipisks tīru upju indikators. Tās reiz bija bieži sastopamas Vidzemes upēs, bet Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāve Ilze Reinika, kas darbojas tieši dabas skaitīšanas projektā, lēš, ka tagad tās ir uz izmiršanas sliekšņa. Arī lobēlijas, kas liecina par tīriem ūdeņiem ezeros, sastopamas retāk un retāk, un šobrīd Latvijā ir vairs tikai ap 25 ezeriem, kas var lepoties ar Dortmaņa lobēlijas atradnēm. Ko tas maina? To neviens vēl nav pieteicies pareģot, taču jāsaprot, ka dabā viss ir saistīts – ja izzūd viens ūdensaugs, tas nozīmē, ka zivīm, kas pie tā slēpās, lai nārstotu, būs grūtāk. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem, kas šo augu ēda pusdienās, būs jāmeklē cita maltīte.
Tas savukārt ietekmēs putnus, kas pārtiek tieši no šiem dzīvniekiem, kuri ēd tieši šo augu. Un, ja šīs ir sugas, kas raksturīgas tieši tīriem ūdeņiem, tas nozīmē, ka tās pazūd, visticamāk, tieši tāpēc, ka vide vairs nav tik tīra.
Cieš arī cilvēks – cik esmu ievērojusi, parasti cilvēkiem labāk patīk atpūsties tīros ūdeņos. Vēl vairāk – nekad neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš īpaši meklētu iespēju nopeldēties netīrā un smirdīgā upē vai grāvī. Un cilvēki nez kāpēc ļoti priecājas par iespēju dzīvot tieši tādu ūdeņu tuvumā, kur var gan nopeldēties, gan noķert kādu zivteli uz āķa.
Dažādām sugām ir dažāda ekoloģiskā nozīmība. Ir dažas, kuru problēmas ietekmē visu ekosistēmu, bet dažu izzušana var likties pilnīgi nemanāma, taču nevaram zināt, kad un kā pienāks brīdis, kad tas atspēlēsies. Tas ir līdzīgi kā ar pirkstu nociršanu. Ja nocērt īkšķi, efekts jūtams uzreiz – neko īsti nav iespējams satvert. Taču, ja jāatvadās no zeltneša, tas ikdienā plaukstas funkcionalitāti tik ļoti neietekmē, bet var pienākt mirklis, kad jākarājas klints malā – tad katra pirksta spēks būtu no svara. Tad vēlams, lai visi desmit būtu savā vietā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. jūlija - 1. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!