Tagad gadoties pat tā, ka zvejnieks velk tīklu no viena gala, bet otrā galā viņam ''palīdz'' ronis – zivs zobos un ar pleznu māj paldies par klāto galdu. Nuja, nav vairs Latvijas brīvvalsts laiki, kad zvejnieks par uzrādītu roņa pleznu varējis dabūt piecus latus skādes kompensācijai, tāpēc roņi bija uzmanīgāki. Nav arī pagājušā gadsimta 60.–80. gadi, kad brīžam šķita, ka roņi pie mums sastopami gandrīz vairs tikai latviešu tautasdziesmās, tik maz to Rīgas jūras līcī bija palicis. Lūk, kas par mūsu roņiem lasāms 1982. gadā iznākušajā Egona Tauriņa grāmatā Latvijas zīdītājdzīvnieki. Pirmkārt, mazākā no abām Latvijas ūdeņos satopamajām roņu sugām – pogainais ronis jeb pogainais sīkronis Pusa hispida, kas parasti nav smagāks par 70 kilogramiem. Lai gan visos senākajos Austrumbaltijas faunas pārskatos tas minēts kā bieži sastopama suga, kas iepeldējusi arī Daugavā un Lielupē, 70. gadu sākumā Rīgas līcī, pēc Valda Pilāta ziņām, uzturējās tikai ap 4000 īpatņiem, un 80. gados to skaits strauji samazinājās, galvenokārt intensīvas kuģniecības un zvejniecības dēļ, kā arī Baltijas jūras piesārņošanas ar hlororganiskajiem savienojumiem un dzīvsudrabu dēļ.
Otrai sugai, pelēkajam ronim Halichoerus grypus, sauktam arī par garpurna roni, (tēviņu svars līdz 300 kg) tolaik klājās vēl bēdīgāk. 80. gadu sākumā to skaits visā Baltijas jūrā bija sarucis līdz kādiem 2000 īpatņiem, bet visu Baltijas republiku teritoriālajos ūdeņos pelēko roņu bija tikai daži simti (V. Pilāts, 1981). Skaita straujas samazināšanās iemesli bija tādi paši kā pogainajam ronim. 1974. gadā pelēkais ronis tika ierakstīts PSRS Sarkanajā grāmatā, 1980. gadā arī Latvijas PSR Sarkanās grāmatas 1. (stingrākajā) grupā.
Tiktāl Egons Tauriņš. Tolaik pieņemtie aizsardzības pasākumi, medību aizliegumus ieskaitot, acīmredzot roņiem ir nākuši par labu. Katrā ziņā pēdējos 30 gados to skaits ir audzis. Turklāt aina ir apvērsusies otrādi – tagad daudz labāk iet reiz tik apdraudētajam pelēkajam ronim, kamēr pogainais ronis, kurš vairojas tikai uz ledus sniega alās, nevar pielāgoties siltajām ziemām. Pelēkais ronis tikmēr ir kļuvis par nopietnu problēmu piekrastes zvejniekiem. Tik nopietnu, ka, ja tiks apstiprināts roņu aizsardzības plāns, kuru izstrādā Dabas aizsardzības pārvalde un zinātniskais institūts BIOR, nākamajā gadā Latvijā var sākties limitētas eksperimentālas roņu medības.
Lai gan zinātnieki jau tagad ir pārliecināti, ka ne medības, ne dažādi atbaidīšanas veidi nav brīnumlīdzeklis, kas ļautu panākt kompromisu roņu un zvejnieku attiecībās.
Nepieciešama kompleksa pieeja. Turklāt, tā kā ronis ātri pārvietojas, tas ir, tā sakot, starptautisks dzīvnieks, nevis tikai Latvijas, Igaunijas vai Somijas ronis, tātad roņu lietās jāsadarbojas visām Baltijas jūras valstīm. Vienlaikus katrai ir arī sava specifika, un prakse rāda, ka citur izmēģinātas metodes vai rīki ne vienmēr derēs mūsu piekrastes apstākļos.
Pusdienas brauc
Pelēko roņu Baltijas kopējā populācija turpina pieaugt, lai arī ne tik strauji kā pirms dažiem gadiem, saka Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Valdis Pilāts, kurš roņus pētījis jau pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. ''Pogainajam ronim tik labi neiet, vismaz Rīgas jūras līcī to kļuvis ja ne mazāk, tad vairāk noteikti ne. Pelēkais ronis ir ekoloģiski plastiskāka suga, ārējās vides izmaiņas to ietekmē mazāk. Baltijas jūra joprojām tiek uzskatīta par vienu no piesārņotākajām jūrām pasaulē, un pogainie roņi no piesārņojuma cieš vairāk,'' stāsta Valdis Pilāts un uzsver, ka otra lieta, kas ietekmē roņu dzīvi, ir klimata pārmaiņas. Pelēkajam ronim sugas ietvaros ir populācijas, kurās mātītes mazuļus dzemdē gan uz ledus, gan uz sauszemes vai arī tikai uz sauszemes. Ja Baltijas jūrā nav ledus, pelēko roņu mazuļi nāk pasaulē uz sauszemes. Savukārt pogainajam ronim, ja ledus nav, mazuļu arī nav – ja mātīte jūt, ka ledus nebūs, dīgļa attīstība tiek pārtraukta.
Pogaino roņu skaitu Rīgas jūras līcī nav viegli precīzi novērtēt. Te ir viena populācija, kopīga Latvijas un Igaunijas ūdeņiem – vairošanās periodā pogainie roņi veido kolonijas Igaunijas teritorijā, baroties nāk uz Latvijas ūdeņiem. Tā kā ledus pēdējās ziemās nav, pogainajiem roņiem iet samērā slikti, to skaits Latvijas teritoriālajos ūdeņos varētu būt ne lielāks par 600 īpatņiem. Turklāt pogainie roņi piekrastes ūdeņos faktiski neuzturas, reti pienāk krastam tuvāk par 10 metru dziļumu.
''Pētījām pašvaldību fotografētos krastā izskalotos roņus, pogainie roņi tajās ir tikai viens līdz pusotrs procents, visi pārējie – pelēkie,'' stāsta zinātniskā institūta BIOR vadošais pētnieks Dr. biol. Māris Plikšs.
Roņi vienmēr ir bijuši zvejnieku konkurenti, bet senāk šī konkurence nebija tik izteikta kā mūsdienās – zivju pietika gan roņiem, gan zvejniekiem, turklāt, tā kā roņus medīja, tie bija bailīgāki. ''Kad es 70. gados, kad roņi nesen vēl bija medīti, sāku darboties ar roņiem un braucu uz mazajām igauņu saliņām, redzēju, ka, ja zvejnieks ar motorlaivu brauca garām saliņai pie saviem tīkliem, ronis no akmens, uz kura bija gulējis, iešļūca ūdenī, jo no cilvēka baidījās.'' Valdis Pilāts stāsta, ka tagad roņu uzvedība ir mainījusies: ''Tagad viņiem motora skaņa nozīmē ''pusdienas brauc'', un ronis nevis bēg, bet peld klāt.
Ronis ir pietiekami gudrs un slinks – kāpēc viņam ķert zivi, ja cilvēks to viņam pienes uz paplātes?''
Pelēkajam ronim Baltijas jūrā ir viena populācija, un tas ir liels klejotājs. Biežāk uzturas sev piemērotās Rietumigaunijas saliņās, Somijas un Zviedrijas piekrastē. Cik liela populācijas daļa atrodas Latvijas ūdeņos, precīzi novērtēt ir grūti. Tiek pieņemts, ka desmitā daļa populācijas parādās pie mums Latvijas ūdeņos, bet tas nenozīmē, ka tāds daudzums roņu te būtu visu laiku. Latvijas piekraste roņus interesē no barošanās viedokļa. Kad zivju te nav, tad arī roņu ir stipri mazāk. Vairošanās laiks roņiem ir pavasaris – marts, aprīlis, šajā procesā iesaistīto tad Latvijas piekrastē nav, šurp atklejo tikai jaunie dzīvnieki vai tie, kas mīlas priekus jau aizmirsuši. Pogainie roņi nenāk tik tuvu krastam kā pelēkie roņi – ja murds būs simt metru no krasta, pelēkais ronis tur būs, kamēr pogaino roni būs grūti konstatēt tuvāk par kilometru no krasta, saka Valdis Pilāts.
Satelītraidītāju dati rāda, ka Rīgas līcis un Latvijas piekraste pelēkajiem roņiem ir diezgan atraktīva, stāsta Māris Plikšs:''Tiesa, satelītraidītāju datus ir jāinterpretē piesardzīgi, jo no visām kolonijām roņi nav iezīmēti un varbūt iezīmēti ir tie, kas biežāk ceļo uz mūsu ūdeņiem. Barošanās sezonā Latvijas ūdeņus varētu apmeklēt apmēram 3000–4000 pelēko roņu.''
No vienas puses, ir labi, ka roņu skaits aug, saka Māris Plikšs. ''Tas ir papildu apskates objekts ekotūristiem. No otras puses, problēmas ir divas. Pirmā: jo vairāk roņu, jo lielāki postījumi piekrastes zvejniecībai. Otrā problēma: manuprāt, Baltijas jūras pašreizējā kapacitāte nespēj tādu roņu skaitu uzturēt. Roņu barošanās situācija nav pārāk laba. Pēc pēdējiem vērtējumiem, zemādas tauku slāņa biezums pelēkajam ronim samazinās. Tā var būt gan klimata ietekme, gan arī tas, ka ronis rudenī nespēj uzņemt pietiekami daudz barības. Bet varbūt pelēkais ronis ir pārorientējies uz barošanos no zvejas rīkiem – aizpeld pie tiem kā pie zviedru galda paēst, lai nav tik daudz jāpiepūlas, zivis ķerot.''
Kas roņiem labāk garšo? Laši un taimiņi. Pilāts gan uzsver, ka roņiem nav tik svarīga zivs garša, cik tā enerģijas rezerve, ko viņi no zivs var dabūt. No laša enerģijas pietiks krietnam laikam. Roņu dzīvē ir periodi, kad viņi faktiski neēd. Pārošanās periodā var neēst pat mēnesi.
Ēd pat jūrasgrunduļus
Roņu un zvejnieku intereses nesaduras cauru gadu, tām ir sezonāls raksturs. Pirmajā pusgadā roņiem ir vairošanās un apmatojuma maiņas periods, tad viņi vairāk uzturas līča ziemeļdaļā, pie Igaunijas salām, un Latvijas zvejnieki viņu ietekmi jūt maz. Lai gan jaunie roņi, kas nepiedalās vairošanās procesā, te var parādīties, kad ar tīkliem zvejo salakas, ko roņi ir iecienījuši. Aprīļa otrajā pusē sākas reņģu stāvvadu zveja. Stāvvadi ronim ir īsts zviedru galds, kur uzēst, cik gribas. Citu zveju pavasarī roņi tikpat kā neietekmē. Toties ap Jāņiem sākas lašu zveja. Roņiem šajā laikā ir beidzies vairošanās periods, ir intensīvi jāuzkrāj enerģijas rezerves nākamā gada vairošanās periodam un pārziemošanai, tāpēc viņi aktīvi barojas. Pēc Jāņiem sākas lielākie roņu postījumi.
''Man daži zvejnieki ir teikuši: nebūtu mums lašu, tad arī roņu problēmas nebūtu,'' stāsta Māris Plikšs.
''Ronis izēd laša vēdera dobumu, ikrus. Tātad lielākie postījumi ir otrajā pusgadā. Lai gan, atklāti sakot, nozveja otrajā pusgadā samazinās. Kas tajā laikā vēl paliek? Menca pienāk tuvāk piekrastei, mencu arī ronis ciena. Lai gan zvejot mencu tagad ir aizliegts, tā drīkst būt tikai kā piezveja.''
Piekrastes zvejniecība ir divu veidu: zveja pašpatēriņam un rūpnieciskā zveja. Roņu radīto zaudējumu novērtēšana un kompensāciju aprēķināšana notiek galvenokārt rūpnieciskajai zvejai. Latvijas piekrastē ir kādas 140 rūpnieciskās zvejas kompānijas, bet, tā kā šis bizness nav viegls un pateicīgs, skaits sarūk. Sākot ar šo gadu, kompensācijas maksā atkarībā no nozvejoto zivju sugas. Roņi plēš gan zvejas rīkus – tīklus un murdus –, gan zivis. Reņģu stāvvadus roņi neplēš, tajos viņi iepeld, paēd un aizpeld.
Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kas no tā apjoma, ko zvejnieki ieraksta zvejas žurnālos, maksā kompensācijas. Par lašiem un taimiņiem maksā pat 38 procentus no nozvejas. Par reņģēm un vējzivīm kompensācija ir 20 procentu, par plekstēm un jūrasgrunduļiem – 10 procentu. ''Pirms četriem gadiem, kad sākām skatīties šīs lietas, pleksti un jūrasgrunduli ronis neēda,'' stāsta Māris Plikšs. ''Pēdējā laikā ēd. Varbūt tas ir barības trūkums. Atsevišķās vietās – Daugavas grīvā un Gaujā – roņi iet arī uz nēģiem, tā arī viņam ir iecienīta barība. Tā kā nēģu zveja skaitās iekšējo ūdeņu zveja, te kompensāciju mehānisms vēl nav izstrādāts.''
Zvejnieku sūdzības par roņu nodarītajiem postījumiem sākās jau sen, bet tad vēl nebija datu, lai varētu aprēķināt kompensācijas. Arī tas novērtējums, kas tiek lietots šodien, pēc gadiem būs jāpārskata, jo roņu populācija var gan samazināties, gan palielināties. (Pogainos roņus Rīgas jūras līcī viegli uzskaitīt ar aerouzskaites palīdzību, kad tie ir uz ledus. Pelēkajiem roņiem ir divi periodi, kad tie ir uz sauszemes un uzskaitāmi: vairošanās periods un apmatojuma maiņas periods. Saliņas, uz kurām tajā laikā pelēkie roņi uzturas, ir apzinātas.)
Latvijas piekraste roņu uzbrukumiem ir pakļauta nevienmērīgi, vairāk cieš Rīgas jūras līča zvejnieku rīki. ''Arī mēs savus monitoringa tīklus dabūjam mainīt, jo roņi tos saplēš,'' saka Plikšs. ''Ronis tiem iziet cauri kā tanks. Brīžam roņi paliek nekaunīgi – tu no viena gala velc tīklu ārā, viņš otrā galā sēž ar vimbu zobos un skatās uz tevi.''
Ne šaut, ne trokšņot
Kā regulēt roņu skaitu? Kā viena no iespējām tiek izskatīta pelēko roņu medību atjaunošana – protams, ne tādu medību, kādas tās bija pagājušā gadsimta 30.–50. gados, kad roņus Baltijas jūrā medīja masveidā ar neģēlīgu domu, lai to jūrā vairs nebūtu un tie netraucētu zvejniekiem vieniem pašiem kāst.
Tagad roņu medību tradīcijas gandrīz visur ir zudušas. Dānijā zvejniekiem ir atļauts šaut pa roni, ja tas atrodas ne tālāk kā puskilometru no viņu zvejas rīkiem. Taču medības uz ūdens ir daudz sarežģītākas nekā, piemēram, mežazvēru medības, lai novērstu lauksaimniecībai nodarītos postījumus.
Pat tajās Baltijas jūras valstīs, kurās licencētas roņu medības vēl ir atļautas, šo medību tradīciju pārrāvuma dēļ visas izsniegtās licences netiek realizētas, medniekiem nav lielas intereses par roņu medībām.
Latvijā par roņu medību atjaunošanu ir dažādi uzskati. Vieni uzskata, ka medības roņu un zvejnieku konfliktu novērst neko daudz nepalīdzēs. Tā domā arī Māris Plikšs: ''Tas drīzāk dos tikai psiholoģisku efektu zvejniekiem, ka viņi drīkst aizsargāt savus zvejas rīkus. Es pats senāk biju mednieks un neticu, ka uz ūdens šaušana varētu būt rezultatīva. Nebūs viegli ne trāpīt, ne savākt. Latvijā mēs varētu veikt pilotpētījumu par aizsargājošo medību efektivitāti. Tad varētu noskaidrot, vai medības dod kādu rezultātu un vai nošautos roņus var savākt. Medībām jānotiek pilnīgā zinātnes kontrolē, lai no nomedītā dzīvnieka varētu paņemt bioloģisko materiālu dažādiem pētījumiem, piemēram, ar ko roņi barojas. Mūsu ūdeņos tas diemžēl nav pētīts.''
Arī Valdis Pilāts uz roņu medību atjaunošanu raugās rezervēti: ''Eksperimentālā veidā medības varētu atļaut, lai tie, kas to vēlas, varētu pārliecināties, ka roņu medības nav tas vieglākais pasākums. Ziemeļeiropā, kur licencētas roņu medības ir atļautas, parasti netiek nomedīts tik daudz roņu, cik izsniegts licenču. Igauņi tagad jau ir atļāvuši medīt kādus 50 roņus gadā, taču nenomedī ne tuvu šo skaitu, lai gan viņiem vēl kādas roņu medību tradīcijas ir palikušas no pagājušā gadsimta vidus.''
Roņu aizsardzības plānam decembrī jānonāk Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Ja tas tiks apstiprināts un ja būs finansējums, varbūt jau 2021. gadā medības (ierosinājums paredz atļauju medīt līdz 60 pelēkajiem roņiem jeb vienam procentam no populācijas gadā) BIOR zinātnieku uzraudzībā varēs iegūt konkrētas aprises. Process nebūs vienkāršs. Tā kā piekrastes zveja parasti notiek dziļumā līdz trim metriem, iespējas nomedīto roni savākt būtu, tomēr runa ir par pelēko roni, kas sver līdz 300 kilogramiem. ''Gribam novērtēt, vai zvejniekam, nomedījušam roni, ir praktiski iespējams to dabūt laivā,'' saka Plikšs. Tā kā pelēkais ronis ir liels un smags, zvejnieks drīzāk sagriezīs savu āmi un izmetīs roni atpakaļ jūrā. Plikšs vēl piebilst: lai atslogotu pašvaldības, vajadzētu maksāt zvejniekiem par to, ka viņi savos zvejas rīkos bojā gājušos roņus izved krastā, nevis atstāj jūrā, kas tos parasti izskalo malā. Zinātniekiem būs jānovērtē arī roņi kā piezvejas elements. Latvijā piezvejā, proti, zvejas rīkos, iet bojā līdz 400 roņiem gadā.
Zivju atbaidītāji
Otras cerības roņu postījumu samazināšanā saistās ar dažādām atbaidīšanas ierīcēm, tomēr neviena brīnumierīce pagaidām nav radīta (tikmēr ironiskā kārtā efektīvs zivju atbaidītājs ir ronis, kas mēdz dežurēt pie murdiem). Māris Plikšs stāsta, ka Skandināvijā tiek izmantoti roņudroši murdi. Tāds murds ir dārgs, maksā ap 10 000 eiro, bet izrādījies, ka mūsu piekrastei tas neder.
Pirms gadiem astoņiem šāds murds tika izmēģināts Latvijas piekrastē, taču tas darbojās tikai līdz brīdim, kad kārtīgs pūtiens to izmeta krastā.
Zvejnieki sāk saprast, ka ar roņiem būs jāsadzīvo, bet tas nenozīmē, ka nekas nebūtu jādara. Mazajiem murdiem taisa metāla režģi apkārt vai stingri nostieptu audumu ap āmi, citādi ronis ar purnu āmi saspiež no ārpuses un zivis izsūc, ja nevar saplēst. Tomēr neviena šāda aizsargierīce nav mūžīga.
Runājot par atbaidīšanas ierīcēm, Plikšs stāsta, ka divi mūsu zvejnieki mēģinājuši lietot ierīci, ko izmanto igauņi, – platformu, kas rada roņiem nepieņemamu skaņu. Šī ierīce atbaida roņus līdz 300 metru rādiusā. Tomēr pēc izmēģinājumiem abi Latvijas zvejnieki atzina, ka mūsu piekrastes apstākļos šāda platforma nav efektīva, gaismas apstākļi ir nepietiekami saules bateriju nepārtrauktai darbībai un, tiklīdz saules baterijas pārstāj darboties, roņi ir klāt. Turklāt atklātā jūrā šo platformu vējš pat apgāza. Rezultātā abi zvejnieki no šīs ierīces atteicās.
Jaunu atbaidītāju – paplašinātas funkcionalitātes lieljaudas zemūdens akustisko raidītāju Ronis – pirms diviem gadiem ir izstrādājuši Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikācijas fakultātes Radioelektronikas institūta zinātnieki sadarbībā ar Zvejnieku federāciju. Šis atbaidītājs varētu būt piemērotāks mūsu apstākļiem, tā ir noenkurota boja, kas varētu darboties vairākas dienas. Carnikavā zvejnieki to izmēģināja, efekts bijis labs, kamēr turējās baterija. Pašlaik notiek ierīces otrā prototipa izstrāde, tas varētu būt uzlabots. No otras puses, šī ierīce var aizsargāt murdu un stāvvadu, darbodamās līdz 150 metru rādiusā, bet nevar aizsargāt tīklus, kurus liek lielākā garumā, vairākus simtus metru. ''Tomes zivjaudzētavā eksperimentējām ar šo ierīci, pētot, kādas frekvences atbaida, kādas neatbaida zivis,'' Māris Plikšs piezīmē, ka arī šī ierīce nav īpaši lēta, lai gan zvejniekiem ir iespēja izmantot investīciju fondus.
Tātad brīnumlīdzekļa, kas ļautu panākt situāciju, kad ronis dzīvs un zvejnieks paēdis, pagaidām nav? ''Tas jau mums visiem ir skaidrs, ka brīnumlīdzekli neviens nav atradis,'' Māris Plikšs stāsta, ka Zviedrijas piekrastē atteikušies no atbaidītājiem un domā par roņu skaita regulēšanu, kas ļautu samazināt to ietekmi uz zvejniecību, kā arī mēģina ieviest jaunus, roņudrošus zvejas rīkus. ''Bet problēma tāda, ka zviedru zvejniekiem topa zivs ir menca, viņi taisa mencu būrus. Mūsu lasis un taimiņš tādos būros neies, tātad jādomā kaut kas cits. Somi un igauņi vēl joprojām mēģina eksperimentēt ar roņu atbaidītājiem.''
Jautājums arī, ko darīt ar nomedītu roni. Norvēģijas ziemeļos dažā restorānā piedāvā roņu gaļas ēdienus, bet Norvēģija to var atļauties tāpēc, ka tā nav Eiropas Savienības locekle…
Māris Plikšs, minējis tādu zivīm raksturīgu faktoru kā blīvumatkarība – piemēram, kad Rīgas līcī reņģu ir ļoti daudz, tās ir sliktāk barojušās (šis arguments tiek izmantots zvejas kvotu pamatošanā, lai, vairāk zvejojot, varētu samazināt blīvumatkarības negatīvo ietekmi) –, pieļauj blīvumatkarības efekta iespēju arī roņiem un vaicā: kādus roņus mēs jūrā gribam redzēt – veselīgus normālā populācijas lielumā vai daudz, daudz izkāmējušu roņu? Tajā pašā laikā ir arī skaidrs, ka nevalstisko organizāciju pretestība limitētām medībām būs liela. ''Ko sabiedrība grib vairāk: ekotūrismu vai zivis ēst?'' vaicā zinātnieks un min vēl vienu skaita regulēšanas iespēju: pašlaik visas roņu vairošanās vietas ir apzinātas un atrodas stingrā aizsardzībā. Ja stingro aizsardzības statusu mīkstinātu, proti, šīs vietas drīkstētu apmeklēt ne tikai zinātnieki, bet arī ekotūristi, varbūt pelēko roņu vairošanās intensitāte samazinātos.