Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

No skūpsta līdz dibena rādīšanai. Latviešu zīmju valoda

Folkloras pētniece un politiķe Janīna Kursīte laiž klajā grāmatu par latviešu zīmju valodu un stāsta, kā viens žests vai pat skatiens var ietekmēt karjeru.

Tiešām aizraujoša lasāmviela – tāds secinājums rodas jo drīz pēc ieskatīšanās Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes jaunajā grāmatā Zīmju valoda: latviešu žesti. Lai arī grāmatas vāks ir akadēmiski atturīgs, to nerotā ne Jāņa Lagzdiņa zīmīgā "vidējā pirksta" žesta variācija, ne Vairas Vīķes-Freibergas pie deniņiem piešautais pirksts un pat ne Tautas frontes politiķu uzvaras žesti, iznākot no Bruņinieku nama pēc 1990. gada 4. maija balsojuma, lasot atrodam gan šos piemērus, gan uzzinām, kāpēc latvieši publiskās telpās parasti sasēžas aizmugurē, kādi mūsu žesti dažu cittautieti var novest līdz lēkmei un kurš ir latviešu zīmīgākais antižests. Senās despotijās un ne tik senā kriminālajā vidē nogalināt varēja pat par ciešu skatienu acīs. Demokrātijā, kurā ikviens var atļauties muldēt to, par ko diktatūrā sen būtu iemests aiz restēm, arī žestu nozīme ir tikai pieaugusi. 

Kā Eiropas kultūrā laika gaitā ir mainījusies žestu valodas nozīme? Samazinājusies vai pieaugusi?

Līdz XX gadsimta vidum – vismaz Eiropā – bija pieņemts uzskatīt, ka visu svarīgo, ko gribam pateikt, mēs pasakām vārdos mutiski vai rakstu formā. Tika uzskatīts, ka žesti ir tikai tāds atavisms, kā astes kauls cilvēkam – nez kāpēc ir, bet pielietojuma un jēgas no tā nekādas. Tikai traucē, ja izgadās neveiksmīgi nokrist uz ledus. Pagājušā gadsimta 60. gados pārsteidzošus rezultātus deva amerikāņu psihologa Alberta Meierabiana pētījums, kurā viņš secināja, ka tikai septiņus procentus informācijas cilvēki nodod ar vārdiem, daudz vairāk – 38 procentus – ar balss toni un intonāciju, bet vairāk par pusi, veselus 55 procentus, – ar žestiem un mīmiku! Protams, šie skaitļi nav absolutizējami, bet – tā vai citādi – XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā ir lavīnveidā pieaudzis žestu jeb, plašāk var teikt, cilvēka ķermeņa valodai veltīto pētījumu skaits. Ir pētījumi par Amerikas itāļu un ebreju žestu valodu, par japāņu, poļu, krievu un citu tautu žestiem. 

Cik labi pētīta ir bijusi latviešu žestu valoda?

Latviešiem līdz šim žesti pētnieku uzmanības lokā bija nonākuši tikai atsevišķos rakstos par latviešu folkloru, te jāpiemin Zviedrijā dzīvojušās valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas un mūsu pašu folkloristes Edītes Olupes vārds. Tā kā gadiem esmu braukusi ekspedīcijās pa Latvijas novadiem, arī pie latviešiem citās mītnes zemēs, bijusi iespēja salīdzināt latviešu žestu valodu ar citu tautu žestiem. Pašai nemanot, radās nepieciešamība šos vērojumus apkopot grāmatā.  

Cik svarīgi saziņā mums ir žesti?

Latvieši visumā nav lielrunātāji, varbūt tāpēc tradicionālajā saskarsmē tieši ķermeņa valodas smalkumiem un niansēm ir bijusi piešķirta svarīga nozīme. Vārdi labi ja papildināja to, ko varēja izteikt un izteica ar vienu galvas mājienu, roku kustību vai skatienu.  

Žestu nozīme mūsdienās vispār un Latvijā konkrēti noteikti pieaug. Padomju laikos bijām žestu valodā daudz, daudz kokaināki, jo – nedod dievs! – ka nepārprot. Bija drošāk turēties stīvi un ar samērā nekustīgu sejas masku nekā atklāti paust savas emocijas. Literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons man reiz izstāstīja gadījumu no radošās inteliģences saieta 60. gadu sākumā. Būdams toreiz jauns, viņš uzdrošinājies savā runā nepiekrist toreizējā kompartijas sekretāra Augusta Vosa viedoklim par Ēvalda Vilka un Vizmas Belševicas darbiem. Pēc Bērsona runas – vispārējā klusumā – no kāda kakta atskanējuši aplausi. Pēc tam sākušās mērenas raganu medības – kas aplaudēja, kā uzdrošinājās –, gribējuši Bērsonu piespiest, lai viņš publiski nosoda šos aplaudētājus. Šodienas apstākļos jebkurš var aplaudēt vai neaplaudēt pēc prezidenta vai cita valstsvīra vai valstssievas runas. Tomēr visbrīvākie savā kustību valodā mēs esam bērnībā, kamēr pāri nav gājis etiķetes rullis, kas daudzko pielīdzina un nolīdzina. 

Kā ir mainījusies latviešu žestu valoda laika gaitā? Kas ienāk, kas zūd? 

Vēsturnieks Nikolajs Vīksniņš 1935. gadā izdotā brošūrā ar zīmīgu nosaukumu Mēģinājums raksturot latvieti un viņa kultūru atstāsta kādu zīmīgu gadījumu. Divi kaimiņi, abi zemnieki, gājuši kopā uz pilsētu. Ceļš nav bijis nekāds tuvais. Ilgi gājuši klusēdami, līdz viens kaut ko pajautājis otram. Atbilde uz jautājumu saņemta tikai tad, kad abi nākuši jau no pilsētas atpakaļ uz mājām.

Gluži kā igauņi anekdotēs…

Gan runā, gan žestos latvietis ir bijis ja ne skops, tad ieturēts. Otrs – pretējs – piemērs no manas personīgās pieredzes. Nu jau samērā tālajos deviņdesmitajos gados, pašā to sākumā, man iznāca pāris dienu baudīt kādas gados cienījamas ārzemju latvietes māju viesmīlību. Uzņemšana bija sirsnīga, tikai viens "bet": saimniece vārījās nepārtraukti, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kāds mans kolēģis, kas līdz ar mani baudīja šo visu, aizmuguriski visādi citādi jauko saimnieci nodēvēja par pļurku mašīnu. Skarbi, bet precīzi. Tās ir divas galējības, mūsdienu vidusmēra Latvijas latvietis ir tuvāk tomēr pirmajam – mēs joprojām, kā liekas, spējam ilgstoši klusēt, īpaši, kad esam laukos. Līdzīgi kā igauņi, kā somi, kā citas ziemeļnieku tautas. Tas nenozīmē, ka mēs nesarunājamies, – pietiek pamest vienam uz otru pa laikam skatienu, parādīt ar roku, paraustīt plecus vai vienkārši sajust otra klātbūtni, lai justos labi. Somu žurnālists un rakstnieks Juka Rislaki, kas nu jau ilgāku laiku dzīvo Latvijā, gan pamanījis vienu svarīgu atšķirību starp mūsu un somu ķermeņa valodu. Somi varot sēdēt stundām – ne tikai nesarunājoties, bet arī neskatoties uz otru. Latvieši, kā novērojis Juka Rislaki, ik pa brīdim uzmetot acis viens otram. Trakākais, viņaprāt, ka latvieši, arī sēžot mašīnā pie stūres, skatoties uz blakussēdētāju, kas somiem ir pavisam nepieņemami. 

Visu sarunu ar Janīnu Kursīti lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

 

Top komentāri

Kača
K
Nicīgus komentārus raksta, šķiet, slinkie studentiņi, kuri cerējuši bez mācīšanās dabūt ieskaites. Ja folkloras un antropoloģijas tēmas interesē, tad Kursītes pētījumi un grāmatas ir aizraujoša lasāmviela.
vajag
v
paskatīties vecas itāļu filmas un tagadējās itāļu filmas, būs interesants secinājums par to, kā nu žesti XX gadsimtā nebija svarīgi Eiropā... Tāpat uz etiķeti paskatīties, jo visas durvju atvēršanas, sievietes pa priekšu palaišanas, pie kuras rokas iet sieviete, tie visi ir žesti, kas tieši tagad, kad komunikācijā aizvien lielāku lomu spēlē vārdiskā saziņā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka komunikācija aizvien vairāk notiek virtuālajā vidē, izzūd straujos tempos.
Viola
V
Būs ideāla rokasgrāmata citplanētiešiem...:-)
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata