Droši vien pasaulē būs pagrūti atrast cilvēku, kurš bērnībā, lūkojoties uz globusu vai zemeslodes attēlu, nebūtu domājis, kur tieši viņš izlīstu virszemē, ja tagad sāktu rakt dziļu bedri sev tieši zem kājām. Beidzot uz to iespējams saņemt ļoti precīzu atbildi, jo daži entuziasti izveidojuši interneta vietni, kur interaktīvā kartē tiek parādīta jebkura pasaules nostūra pretējā vieta uz zemeslodes.
Lai arī skaidri saprotams, ka izrakties cauri mūsu planētai ir faktiski neiespējami ne tikai lielā attāluma, bet arī ģeoloģisko šķēršļu dēļ, interesi tas nemazina. Un tātad, kur mēs nonāktu, ja no Rīgas taisnā ceļā dotos lejup?
EIROPIEŠI NONĀK ŪDENĪ
Izrokoties cauri Zemes garozai, izkaļot tuneli klints cietajā mantijā, brīnumainā kārtā izdzīvojot verdošajā, šķidrajā ārējā kodolā un noslēgumā pievarot 5000 grādu karsto, cieto metāla lodi, kāds esot iekšējais kodols, lai vēlreiz veiktu visu šo pašu ceļu otrā virzienā, mēs nonāktu Klusā okeāna dienvidu daļā, daudzus desmitus kilometru uz austrumiem no Jaunzēlandes. Pēc 12 870 kilometru garā ceļojuma cauri planētai ūdenī attaptos arī mūsu kaimiņvalstu iedzīvotāji un līdzīgs liktenis gaidītu gandrīz visus eiropiešus. Labākajā gadījumā tie nonāktu uz kādas sīkas salas okeānā. Vienīgi Madrides un dažu tās tuvumā esošo Spānijas reģionu iedzīvotājiem palaimētos "izbāzt galvu" uz sauszemes Jaunzēlandē. No Seviljas un Malagas pat varētu nokļūt gandrīz salu valsts galvaspilsētā Oklendā.
ĀZIJA AR DIENVIDAMERIKU
Ņemot vērā, ka 71% no planētas virsmas klāj ūdens, izredzes nonākt kādā citā kontinentā pat teorētiski nevarētu būt lielas. Vietne Antipodesmap.com to arī apstiprina. Vislabākajā situācijā ir Ķīnas iedzīvotāji no valsts vidienes līdz austrumu piekrastei, kuri nonāktu Dienvidamerikā, un attiecīgi dienvidamerikāņi varētu izkāpt Āzijā. Indonēzieši tiktu Dienvidamerikas pašos ziemeļos, singapūrieši attaptos Ekvadorā, bet no Peru galvaspilsētas Limas varētu nonākt Kambodžas džungļos. Krietni vieglāk ar galamērķa aprēķināšanu ir Zemes polos. No vienas ledus masas pilnīgi noteikti varētu nonākt uz ne mazāk vērienīgiem ledājiem.
38 MINŪŠU KRITIENS
Cilvēki sevi nodarbinājuši ar domām ne vien par to, kur varētu nonākt, ja cauri planētai vestu taisns tunelis, bet arī cik ilgs būtu šāds ceļš. Kamēr aplidošana apkārt pusei zemeslodes visātrākajā lidmašīnā paņemtu vismaz nepilnu dienu, kritiens caur šādu tuneli būtu ievērojami ātrāks. Pavisam nesen Monreālas Makgila Universitātes fizikas studiju programmas absolvents Aleksandrs Klocs veica aprēķinus un noskaidroja, ka ceļā tiktu pavadītas tikai 38 minūtes un 11 sekunžu. Žurnālā American Journal of Astrophysics publicētajā ziņojumā viņš skaidro, ka kritiena ātrumu ietekmētu apkārtējās matērijas blīvums dažādos ceļa posmos.
Lai arī lidojumā uz zemeslodes centru ātrums nepārtraukti palielinās, šis pieaugums ir atšķirīgs. Zemes blīvums ir mazāks par 1000 kilogramiem uz kubikmetru virspusē, bet ap 13 000 kilogramu uz kubikmetru kodolā. Dramatisks blīvuma palielinājums sākas aptuveni 3500 kilometrus no centra jeb aptuveni pusceļā. Līdz ar to mainās gravitācijas spēks.
Savukārt, tiekot cauri kodolam, gravitācija sāk darboties pretējā virzienā, proti, bremzē lidojuma ātrumu.