Vienmēr ir pēdējais brīdis – vienu no etnogrāfiskā materiāla vākšanas principiem jeb sajūtām definē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna. Šī atziņa, kuru derētu ielāgot ikvienam, kuram šķiet, ka viņa vecāki un citi vecāka gadagājuma radinieki dzīvos mūžīgi, tātad par dzimtas pagātni ar viņiem parunāt būs iespēja vienmēr, pauž gan cilvēka mēģinājumus pretoties laika zudībai, gan mudina saskatīt saglabājamo arī šodienā. Sanitas un muzeja un Etnogrāfijas nodaļas krājuma glabātājas Annas Bartkevičas (kopā ar kolēģi Tomu Ķikutu) sarakstītā grāmata par fotoetnogrāfijas sākumu Latvijā Kamēr vēl laiks ar turīgu saimniekpapu uz vāka savā ziņā ir tapusi "aiz pēdējā laika" – izrādās, bijusi iecere tajā izmantot arī ar Latviju saistītas fotogrāfijas, kas glabājas Krievijas muzejos, bet pēc pagājušā gada 24. februāra šī iecere tika nolikta malā. Ir lietas, ko nevajag atlikt, lai gan visu notiekošo fiksēt nebūs iespējams nekad, – arī par to vēsta grāmata Kamēr vēl laiks. Tajā iekļautie fotouzņēmumi hronoloģiski aptver laika posmu no XIX gadsimta 60. gadiem, kad tapušas pirmās zināmās Latvijas teritorijā uzņemtās etnogrāfiskās fotogrāfijas, līdz 1923. gadam, kad Izglītības ministrijas paspārnē tika izveidota pirmā valsts finansētā Latvijas pieminekļu aizsardzības institūcija – Pieminekļu valde.
Tikmēr muzejā jau top jauna grāmata gandrīz par to pašu laikaposmu Brunči Latvijā. XIX gadsimts–XX gadsimta sākums.
Kādas sajūtas vēsturniekam izraisa tādi diskusijās par aktuāliem politiskiem jautājumiem diezgan bieži manīti apgalvojumi kā "nevajag rakņāties pagātnē"?
Sanita Kalna. Tas taču ir tik interesanti – rakņāties vēsturē! Mēs uzzinām vairāk paši par sevi, par saviem senčiem, par savu valsti, par savu tautu.
Kāpēc jūs izvēlējāties vēsturi un tad etnogrāfiju? Tāpēc, ka interesanti?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 27. janvāra - 2. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!