Laiku pa laikam Nobela prēmiju piešķir kādam, kura piemērotība šim godam zināmā daļā sabiedrības tiek apšaubīta. Arī šogad tas, ka Nobela prēmiju literatūrā piešķīra mūziķim Bobam Dilanam, daudzos izraisīja mulsumu. Piemēram, akadēmiķī Jānī Stradiņā, kurš kā zinātņu vēsturnieks ilgi un pamatīgi pētījis balvas laureātu vēsturi. Tajā pašā laikā daudzi, kuri, viņaprāt, balvu būtu pelnījuši, to nav saņēmuši. Viņš šajā pulciņā ierindotu arī dažus latviešus. Tad jājautā – kā tas gadījies, ka joprojām nevaram lepoties ne ar vienu Nobela laureātu?
Kā stāsta Stradiņš, pats Alfreds Nobels neparedzēja, ka balvai būs tāds prestižs, lai kādā valstī cilvēki uztrauktos, kāpēc nevienam tās pārstāvim vēl šis gods nav ticis. Pagaidām Latvijā ar lepnumu runājam tikai par nominantiem, lai gan kādu izvirzīt apbalvojumam var jebkurš. Jautājums, protams, vai kāds to ņems vērā.
Atzīts, bet nemīlēts
Pašreizējā Latvijas teritorijā dzimis tikai viens Nobela prēmijas laureāts – Vilhelms Ostvalds, kurš, strādājot Leipcigā, dibināja fizikālās ķīmijas nozari. Īpaši pazīstams viņš ir ar pētījumiem katalīzes jomā par vielām, kas paātrina vai palēnina ķīmiskās reakcijas ātrumu. Latvijas Universitātes Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja direktors astronoms Ilgonis Vilks skaidro, ka populārākais piemērs varētu būt katalizatori, kurus izmanto izplūdes gāzu pārveidošanai par mazāk kaitīgām izplūdes gāzēm mašīnās.
Tā kā Ostvalds strādāja Vācijā, balvu viņš, protams, saņēma kā Vācijas pārstāvis. Lai gan Rīgā viņš pastarpināti dzīvoja, mācījās un strādāja 25 gadus, par latvieti viņu nevarētu saukt. Citi saka – viņš ir baltvācietis. Taču Stradiņš, kurš ir arī Vilhelma Ostvalda biedrības godabiedrs Vācijā, uzskata, ka apzīmējums "mazvācietis" ir korektāks. Baltijas vācieši savā vidē viņu īsti nekad neuzņēma. "Viņa vecvectēvs iebrauca no Berlīnes Napoleona kara laikā. Viņš nepiederēja Baltijas vāciešu augstākajai kārtai. Tēvs, piemēram, bija mucinieks,» par ievērojamā zinātnieka izcelsmi stāsta akadēmiķis.
Tomēr arī ar latviešiem Ostvalds nebiedrojās. Stradiņš pat saka: «Viņš bija visai kaislīgs latviešu nīdējs." Tieši tāpēc tas, vai vajadzētu rosināt Ostvalda pieminekļa būvi Rīgā, pie Vērmanes dārza, pētniekā savulaik izraisīja lielas pārdomas. Stradiņš savā rakstā Vilhelms Ostvalds un Rīga citē Ostvalda autobiogrāfiju, kurā viņš par savām gaitām Rīgas priekšpilsētas Fromma skolā iekļāvis arī tādus izteikumus kā "starp mums [vāciešiem] allaž bija neliels skaits latviešu, kas vāciski lielākoties runāja visai nepilnīgi, lika ļoti daudz ko vēlēties tīrības un pieklājības ziņā un nepavisam neiederējās mūsu vidē".
Turklāt, kad medicīnas profesors Kristaps Rudzītis 1929. gadā viesojās Leipcigā pie viņa dēla slavenā ķīmiķa Volfganga Ostvalda, viņam lūgts nekādā gadījumā nerunāt latviski un neatklāt, ka viņš ir latvietis, jo tēvam esot alerģiska nepatika pret visu, kas saistās ar latviešiem.
Tomēr arī pats Ostvalds nebija nekāds citu mīlulis. Ar savām aktivitātēm, piemēram, iestāšanos pret baznīcu, viņš nereti izpelnījās līdzcilvēku dusmas.
Raiņa sapņi
Zināms, ka Nobela prēmiju iegūt kāroja arī Rainis. Savā tā sauktajā Dienas hronikā, kurā viņš fiksē savas ikdienas sajūtas, Rainis raksta: "Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība." Reizēm viņš pat tiek pieminēts kā kandidāts. Tomēr Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze ar saviem pētījumiem labojis šo mītu – Raini visdrīzāk neviens nekad nav pat nominējis.
Kā stāsta Jundze, Rainis svēti ticējis, ka viņu izvirzīs un ka viņš varētu balvu arī iegūt. Pie viņa laiku pa laikam nākuši sabiedrībā zināmi, ietekmīgi cilvēki, nomināciju solījuši un snieguši ieteikumus, kas vēl rakstniekam jāizdara, lai prēmiju iegūt būtu reālāk. Taču, "manuprāt, galvenā problēma bija, ka latvieši paši nezināja, kā balvu dabūt", tagad saka Jundze. Valdījis uzskats, ka Latvijas Universitātei šajā ziņā ir noteicoša loma, bet ideoloģisku nesaskaņu dēļ "Rainis un Latvijas Universitāte biji divi nesavienojami jēdzieni", tāpēc rakstnieka kandidatūru no viņu puses nevirzīja.
Pētot avotus, Jundzem radies iespaids, ka tie, kas solījušies Raini nominēt, nav pat zinājuši, ka to var darīt jebkurš. Reiz, kad Raini intervēt ieradies žurnālists no Zviedrijas, sarunas laikā viņš piedāvājies nosūtīt pa pastu Nobela prēmijas nolikumu, lai kāds izlasītu, kā īsti ir jārīkojas. "Tā, liekas, runāšana ir gājusi gadiem, bet neviens pat nav nolikumā ieskatījies," secina Jundze.
Visu Stāstu par latviešu netikšanas pie Nobela prēmijas, lasiet piektdienas, 9.decembra žurnālā SestDiena!