Svētki dalībniekiem, skatītājiem vai tikai pašiem organizatoriem? Ne viens vien uz šo jautājumu meklē atbildes, domājot par Latvijas simtgades XVI deju svētkiem 2018. gadā. Daugavas stadionā, kas dejotājiem jau ir simboliska vieta, deju lieluzvedumā Māras zeme piedalīsies ap 15 000 dalībnieku. Viņi nevēlas būt tikai skrūvītes kopējā bildē un šogad neierasti asi pauduši savu nostāju – gan par plānoto repertuāru, gan attieksmi pret dejotājiem. Svētku organizatori apgalvo, ka, par spīti publiski izskanējušajiem iebildumiem, saņēmuši uzticību, un darbu turpina, neieslīgstot plašos komentāros. Tomēr viļņošanās nebeidzas.
Otrdienas vakarā pie Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas deju ansambļa Pērle mēģinājumu zāles ir drūzma – daži steidz pārģērbties, citi jau gatavi iesildīties. Līdz ar klavieru pirmajiem akordiem gan puiši, gan meitenes ieņem savas vietas, un sākas stundu ilga iesildīšanās. Tikai pēc tam dejotāji ķeras pie nākamo XVI deju svētku lieluzveduma Māras zeme repertuāra, kas paredzēts kā svētku kulminācija Daugavas stadionā.
Sākumā gandrīz šķiet, ka esmu nonākusi sporta zālē – starp deju soļiem notiek arī piepumpēšanās, vērojami pietupieni, palēcieni un citi parasti vairāk ar fitnesu saistīti elementi. Bez šāda treniņa nemaz nevarot iztikt, jo tad pēc sarežģītajām dejām jaunieši nemaz nevarētu pakustēties. Sarunājam, ka vispirms kolektīvs izdejos Dod man spēku, dod man laiku – tā ir viena no nu jau apspriestākajām repertuāra dejām. Dažiem tā raisa nepatīkamas padomju laika atmiņas, savukārt citi raud aizkustinājuma asaras.
Ansambļa vadītājs Raimonds Dzintars stāsta, ka jaunieši dejo ar prieku un pretenziju neesot – svarīgi ir iedziļināties stāstā. Patiesi – arī no malas skatoties, šķiet, ka dejotāji kustību izbauda. Parunājot individuāli, tomēr atklājas, ka ir arī vilšanās.
ristaps Kovaļevskis atzīst – trūkst entuziasma. Viņš uzteic lieluzveduma mākslinieciskās koncepcijas autoru Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa ideju izdejot stāstu par Latviju ne tikai simt gadu garumā, bet ieskatīties vēsturē vēl tālāk – līdz pat XII un XIII gadsimtam. Tomēr viņš šaubās, vai šim uzvedumam ir vieta Daugavas stadionā. Tur priekšplānā vajadzētu būt emocijām, nevis konkrētam sižetam, šovam, kas patiesībā visu citu nomāc. Turklāt pat tad, ja dejotāji līdz svētkiem ar visām dejām apradīs, jautājums ir, vai tās sapratīs skatītājs, jo tas būs kaut kas neierasts un varbūt negaidīts. Ir simtiem deju, un nevar būt, ka nevar atrast nevienu, kas tematiski atbilst māksliniecisko vadītāju iecerēm, aizstājot tās, par kurām šobrīd izvērtusies diskusija, – min Kristaps. Arī Inese Pučeka atzīst – žēl, ka Daugavas stadionā nebūs iespējas izdejot to, ko savulaik dejojuši viņas vecāki. Tomēr nesaskaņu dēļ no svētku sniegtajām emocijām viņa nav gatava atteikties. Vismaz reizi dzīvē piedalīties šajos svētkos kā dalībniekam – viņasprāt, tā ir katra latvieša misija. Tam piekrīt ne viens vien SestDienas uzrunātais dejotājs.
Visu rakstu par Deju svētku lieluzveduma tapšanu un diskusijām ap to lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
balets?
Ernests Spīčs