Kad nu pienāk tas mūža posms, kurā nav svarīgāku domu kā vien doma par seksu, pēc zināmas pieredzes uzkrāšanas uz sasniegto un izjusto vari atskatīties ar zināmu gandarījumu un pat evolucionāru pateicību: nedod, Dievs, ja mēs savu savstarpējās pievilkšanās dziņu apmierināšanā būtu tik ierobežoti kā gailis ar vistu, kam vienīgā iespējamā jūtu izpausme ir nagu ieciršana mugurā un ieknābšana sekstē, bez iespējas izmantot glāstiem rokas, turklāt izmisīgi balansējot uz radības, kuru pat izģērbt nav iespējams, jo, šķirta no spalvām, tā izrādītos nevis daiļāka, kā tas parasti ir ar cilvēku dzimuma sievišķajām būtnēm, bet tāda, kāda jau nu noplūkta vista mēdz izskatīties.
Bet vai tad citiem zvēriem ir vieglāk? Vispīrsingotāko pāru vissadistiskākais sekss samērā ar to, kas mīlas lietu praktiskajā realizācijā jāņem vērā ezim ar ezieni, ir tikai tāda bērnudārznieku spēlēšana dakteros. Žirafju seksu mēs varētu izbaudīt, ja pamēģinātu to darīt, balansēdami uz garām koka kājām. Bet, kad tu salīdzini savas cilvēka iespējas izpaust maigumu ar bruņurupuču izmisīgajiem mēģinājumiem attaisnot un turpināt pirms 220 miljoniem gadu veikto evolūcijas eksperimentu, Testudines kārtas radīšanu, tad labāk nekā jebkad saproti, kāpēc dažādu dzīvnieku grupu mūža ilgums ir atšķirīgs: ilgāk dzīvo tie, kuriem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai uzkāptu un nokāptu. Ja bruņurupuču mūža ilgums būtu tāds pats kā pelēm vai trusīšiem, viņi sen būtu izmiruši, jo viss mūžs paietu pirmajā kāpienā uz savas bruņurupucienes.
Dzīvnieki ir apskaužami skaisti, kad viņi skrien, peld, lido un dara visas pārējās lietas, atskaitot vienu - kad viņi pārojas. To skaistāk par mums nemāk neviens. Tikai mūsu mīlas skati ir tik aizgrābjoši, ka pārējiem un arī pašiem ne acu atraut. Tieši sekss, lai gan senāk bieži dēvēts par mūsu dzīvnieciskāko izpausmi, ir tas, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.
Tāpēc Svētā Valentīna jeb visu mīlētāju dienas svinēšana ir tikai loģiska, un drīzāk būtu jābrīnās nevis par to, kāpēc šī diena tiek svinēta tik plaši, lai gan Latvijā ieviesusies samērā nesen, bet par to, kā mēs bez šīs dienas tik ilgi iztikām. Padomju Savienība, kurā seksa nebija un mīlestības augstākā forma skaitījās ložmetēja aizsegšana ar krūtīm, ideoloģiskā stīvuma dēļ nogulējusi iespēju iesaistīties vēl vienā revolūcijā - seksuālajā, kas tai būtu devusi brīnumieroci, proti, iespēju nomīlēt visus savus pretiniekus, savu kļūdu atzīt, protams, netaisījās. Līdz ar to uz Svētā Valentīna dienas oficiālu svinēšanu nācās gaidīt līdz PSRS sabrukumam. Lai gan dažā citā Rietumu kultūras atkaldabūšanas izpausmē mēģinājām skriet ratiem pa priekšu, Valentīndienas svinēšanā esam palikuši tikai tik radoši, lai radītu prieku tirgotājiem tukšajā posmā starp Ziemassvētkiem un Lieldienām, un ne vairāk (pēdējos gados daži pat ir gatavi Putinam par prieku atkrist atpakaļ cauruncauri padomiskajā 8.marta svinēšanas tradīcijā, it kā Valentīndiena neiemiesotu to labāko, kas tajā bija). Taču vienā citā lietā mēs laikam gan esam aizskrējuši Rietumiem pa priekšu, un Valentīna dienas sakarā to ir vērts atgādināt. Runa ir par tādu parādību kā seksuālā atkarība.
Izdzirdējis šo apgalvojumu, dažs labs droši vien teiks: kādas muļķības, seksuālā atkarība visupirms ir amerikāņu izdomāta modes slimība! Pat attiecību speciāliste Rita Lasmane, vaicāta par seksuālo atkarību, vispirms min Ameriku: "Zinu, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ārstē no seksaholisma. Slaveni Holivudas aktieri nostājas masu mediju pārstāvju priekšā un paziņo, ka viņi atzīstas seksaholijā un dosies uz klīniku ārstēties. Kāpēc viņi tā dara? Tāpēc, ka amerikāņiem ir diezgan izplatīti idiotiski priekšstati par cilvēka seksualitāti." Tas viss ir tiesa, ieskaitot gan to, ka amerikāņiem politkorektuma laikmetā ir īpašs talants izdomāt pseidoproblēmas, gan to, ka ārsti vēl strīdas, vai seksuālā atkarība vispār ir uzskatāma par slimību. Tomēr grūti būtu noliegt to, ka pēc ilgajiem aizlieguma gadiem seksuālās gribēšanas atspere Austrumeiropā šāvās vaļā ar divkāršu spēku, un mūsu rekordi dzimstības kritumā izskaidrojami arī ar to, ka liela tautiešu daļa ir pilnīgi nodevusies virtuālajam seksam, proti, sērfošanai pa pornosaitiem internetā. (Vājš mierinājums, ka šajā gaismā arī igauņu lepošanās ar straujiem panākumiem valsts internetizācijā izskatās mazliet savādāk). Tieši internetpornogrāfija ir īstais atkarības grēka auglis, kuru tu gribi ēst, bet beigās tas apēd tavu laiku. Un tomēr vai no seksuālās atkarības būtu jākaunas? Psihoterapeits un seksopatologs Dainis Balodis, atzīmējis, ka seksuālā atkarība vēl nav vienprātīgi pieskaitīta slimībām (vieni apgalvo, ka seksuālā atkarība, tāpat kā jebkura atkarība, ir jāuzskata par seksuālu traucējumu, citi turpretim uzskata, ka seksuāla atkarība nepastāv vispār), uzsver, ka, runājot par šo problēmu, to nepieciešams precīzi definēt, jo, piemēram, paaugstināta seksuālā aktivitāte jeb hiperseksualitāte nav atkarība no seksa.
Visu rakstu par seksuālo atkarību lasiet Sestdienā!