Kasparu Zemīti droši var saukt par vienu no labākajiem ģitāristiem Latvijā. Paralēli koncertēšanai viņš ir arī lektors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur pats kā pirmais ieguvis maģistra grādu ģitārspēlē un tagad priecājas, ka var pielikt roku, lai Latvijā labu ģitāristu būtu arvien vairāk.
Nule viņš laidis klajā arī savu otro solo albumu Vētra klusumā, par ko runājot atzīst – tajā izskan atzīšanās mīlestībā Latvijai. Īpaši priecīgs Kaspars ir par sadarbību ar albuma mākslinieku Brāli Y (Ivo Grunduli), kurš teicis: "Vētra klusumā? Skaidrs. Tu klausies gliemežvākā." Tāpēc arī uz albuma vāciņa Kaspars redzams, turot pie auss viļņotu gliemežvāku un ieklausoties sava iekšējā okeāna vētrā. To dzirdēs arī ikviens klausītājs, jo Kasparam ar savu ģitārspēli ir svarīgi pateikt, ko un kā viņš jūt.
Šajā nedēļas nogalē sāksies arī mūziķa koncertturneja pa Latvijas lielākajām koncertzālēm, kurā viņš dosies kopā ar deju skolas Dzirnas dejotājiem, Rīgas Doma zēnu kori diriģenta Mārtiņa Klišāna un Jelgavas kamerorķestri Aigara Meri vadībā. Kaspars atzīst, ka izbauda procesu, kā deja savijas ar skaņu, jo instrumentālajai mūzikai tā ļoti piestāv. Katrs turnejas koncerts būšot īpašs, jo katrā no tiem koncertēs vēl kāds īpašais viesis – Daumants Kalniņš Rēzeknē, Intars Busulis Rīgā, Linda Leen Cēsīs, bet Jelgavā – noslēpumainais viesis, kura vārdu māk-slinieks neatklāj. Pārsteigumiem un brīnumiem esot jābūt, jo tie notiekot arī ar pašu Kasparu – un lieli.
No stīgu instrumentiem klasiskajā mūzikā parasti lielāko uzmanību izpelnās vijole vai čells. Klasiskā ģitāra, šķiet, dzīvo tādā kā savā pasaulē.
Ģitāras vieta nav pārāk liela, pat maza un necila, bet man liekas – tas ir laika jautājums. Kur vēl demokrātiskāku instrumentu atrast? To var spēlēt visur – Gorā uz skatuves vai mazā istabiņā. Klavieres šajā ziņā arī ir labs instruments, bet ne visur tās ir, un, ja ir, tad jautājums, kādas. Bet es atļaušos šajā ziņā būt subjektīvs – ģitāra ir labākais instruments, un dariet, ko jūs gribat!
Esat stāstījis, ka ģitāru sākāt spēlēt, kad brāļa vieglatlētikas skolotājs ierādīja pirmos akordus.
Brālim viņš parādīja pirmajam un arī man parādīja pirmos trīs akordus. Tagad domāju – gan jau mums mājās arī bija ģitāra, jo tajā laikā Cēsīs sadzīves tehnikas veikalā ģitāru varēja nopirkt par 21 un 26 rubļiem. Liku virsū pirkstus un mēģināju kaut ko darīt.
Uzreiz aizgāja?
Nezinu, vai man padevās uzreiz, bet ir pilnīgi skaidrs, ka uzreiz ļoti iepatikās. Nezinu, vai tas ir atšķirīgi, nekā citiem iepatīkas ģitāra. Satiekos ar daudziem, kas grib spēlēt, kam sākumā patīk, kas arī kaut ko iemācās, un tad tā vēlme kļūst mazāka. Cilvēks iemācās minimumu, un arī tas īstenībā nav slikti – ar to var daudz ko iesākt, visādos ģimenes godos uzspēlēt. Dziesmiņas jau nav nekas sarežģīts, tas ir forši. Tā arī pats vari izbaudīt mūziku – ne vien klausīties atskaņotājā, bet nospēlēt arī tos četrus akordus un dungot līdzi. Tā ir dzīva mūzika. Lai cik labas kvalitātes tumbas, magnetofoni un ierakstu studijas būtu, nekā labāka par īstu, dzīvu mūziku neizdomāsi. Nav lielāka kaifa par to, kā pašam sadzirdēt mūziku, kuru radi.
Var teikt, ka mūziķis no tā barojas?
Jā. Protams, kuram gan nepatīk, ja vēl kāds cits viņam saka: "Forši, man patīk!" "Es labprāt klausos, kā tu spēlē." Tas ir patīkami. Bet mirklis, kad tu radi skaņu… Un, ja vēl tam nāk klāt mirklis, kad tu vari būt tik radošs un pats radīt mūziku, un kādam tā vēl patīk, neko diži vairāk nevajag.
Ir daudzi, kas mani sameklē un saka, ka vēlas paši spēt nospēlēt kādu skaņdarbu tā, lai tas pēc kaut kā skan. Es uzreiz prasu – ko tu gribi iemācīties? Ja gribi iemācīties pāris akordu, tad to var izdarīt ātri. Bet, ja kāds grib kaut ko vairāk, tad es esmu laimīgs. Tad ir tas īstais brīdis, kad mēs varam aprunāties, jo tas «kaut kas vairāk» – tam nav robežu.
…kā doties bezgalībā.
Jā, sākot jau ar to, kā nospēlēt solo skaņdarbu vienam uz skatuves. To dara ļoti nedaudz cilvēku, jo skatuve prasa milzīgu sagatavotību, arī nervu sistēmas gatavību. Šī ir lieta, par kuru runāju arī ar saviem studentiem. Mans profesors kādreiz teica, ka mēs nedzirdam 90 procentu izcilu mūziķu, tāpēc ka viņu nervu sistēma vienkārši neļauj uziet uz skatuves.