Kad vaicāju, vai viņš apzināti bēdzis no formālas režisora izglītības, Kaupinis atbild, ka savulaik režijas kurss Mūzikas un teātra akadēmijā veidots ik pēc pāris gadiem. Negribējis gaidīt. Tam līdzās jau minētais teorijas un prakses apvienošanas jautājums, kas kļuvis par Kaupiņa debijas pilnmetrāžas spēlfilmas, vēsturiskās fantāzijas Nova Lituania/Jaunā Lietuva (2019), vadmotīvu.
Melnbaltā, konceptuālā drāma Nova Lituania ir viens no pēdējo gadu Baltijas kino fascinējošākajiem darbiem. Kaupiņa filma atvirzās no 30. gadu Antana Smetonas režīma vai Kauņas pilsētnieku dzīves – jeb paša laikmeta – izvērsuma, pievēršoties Kauņas Universitātes ģeogrāfijas profesoram Fēliksam Godim (lomā Alekss Kazanavičs). Tomēr tā savā ziņā ir antibiogrāfija. Tēla prototips ir ģeogrāfs Kazis Pakšts (1893–1960), kurš izstrādājis rezerves Lietuvas plānu – krīzes situācijā evakuēt iedzīvotājus un veidot jaunu lietuviešu koloniju. Nova Lituania pērn pirmizrādi piedzīvojusi Karlovi Varu festivāla East of the West programmā, vēlāk izrādīta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pilnmetrāžas konkursā, kur ieguvusi galveno balvu.
Jaunās Lietuvas darbība notiek 1938. gadā kara priekšvakarā. Jaunās valsts ideja kļūst par profesora apsēstību. Tiesa, tā nav pašiznīcinoša, bet gan intelektuāli pārkairināta prāta traģēdija, kurā reālais ar iedomāto nav savietojams. Sākotnēji Pakšts par terra nova izvēlējies Kubu, tomēr vēlāk pārcēlis projekta ieceri uz Sanpaulu, tad Madagaskaru, nodēvējot to par Dausuvu. Filmas sākotnējais nosaukums – Corcovado Borealis. Skujkoku jeb boreālo mežu un Brazīlijas Korkovado kalna "savienība". Divdesmito gadu nogalē Pakšts devies ekspedīcijās uz Brazīliju, Padomju Savienību un Eiropas valstīm, kā arī laivu braucienā pa Āfriku. Laikā no 1928. līdz 1931. gadam viņš arī katru otro nedēļas nogali Latvijas Universitātē lasījis ģeogrāfijas lekcijas.
Par Lietuvu pie Mozambikas šauruma ironizējis vietējiem pazīstamais dramaturgs Marjus Ivaškevičs lugā Madagaskara un arī kādreizējais Viļņas mērs Artūrs Zoks, kurš pats, pēc Kaupiņa vārdiem, ir neierasts tēls vietējo politiķu repertuārā. Triksteris, saka režisors.
Vispār par iekšpolitiku un Lietuvas vēsturi Kaupinim ir daudz sakāmā. To, iespējams, var izskaidrot ar ilggadējo žurnālista pieredzi Lietuvas Nacionālajā televīzijā. Taču par topošo projektu, kas ietiecas Lietuvas televīzijas vēsturē, precīzāk – 1991. gada notikumos, viņš runā nelabprāt. Viss atkarīgs no arhīva materiālu resursiem. Kaupinis gan paredz tikpat skrupulozu pētniecības darbu kā Pakšta biogrāfijas un trīsdesmito gadu nogales laika gara revīzijas gadījumā. Pētījumi turpinās.
Tavā Facebook laika joslā atradu kadru no filmas Nova Lituania, kurā prezidents apmeklē militāru izlaiduma ceremoniju, ar zobenu inaugurējot kadetus izlaidumā. Tam līdzās nesens foto ar Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu un zobenu… Tas pats rituāls.
Veidojot filmu, nevēlējos veidot pašmērķīgus salīdzinājumus vai komentārus, lai salīdzinātu šodienu ar vēsturisko situāciju. Tas nebija mans nolūks. Kad sāku burtiski ierakties materiālā, visai likumsakarīgi tvēros pie pirmavotiem, atsakoties no vēsturnieku didaktikas. Centos to darīt saviem spēkiem. Devos mikrovēstures virzienā, lasot presi, korespondences, dienasgrāmatas un tā tālāk. Tas ļāva izprast tā laika cilvēku ikdienu.
Un, protams, laika garu.
Jā, tieši tā. Šantalai Akermanei ir dokumentālā filma No austrumiem/D’Est (1993), kas tika uzņemta 80. gadu beigās Polijā, Austrumvācijā un Krievijā. Akermane ienāk austrumu blokā kā svešiniece, autsaidere, cenšoties fiksēt vietējos. Viņa, protams, filmē pavisam ko citu, nevis ko izvēlētos lokālie hronisti vai dokumentālisti. Akermane izvēlējās filmēt cilvēkus vilcienu stacijās, autobusu un tramvaju pieturās – vienkāršos ļaudis, kuri stāv rindās. Tie allaž kaut ko gaida. Varbūt labāku dzīvi, viņa netieši vaicā.
Šis rindu un gaidīšanas princips, manuprāt, arī ir galvenais laika gars jeb Zeitgeist – tas parāda vairāk nekā visrūpīgākie dokumentālie materiāli, ko ar savu aci redzētu vietējie. Tas pats attiecināms uz manu piegājienu, pētot 30. gadu nogali Lietuvā. Laika distance ļāva kļūt par objektīvāku vērotāju.
Vienā no ainām Kauņas Universitātē Godis stāsta par mazo nāciju ārējo robežu drošību un apdzīvotības blīvumu, salīdzinot to visu ar balonu. Ja balonā ir gaiss, "tukšums ir mūsu lielākais naidnieks". Viena no Pakšta idejām, kas ir nemainīgi aktuāla ģeopolitikā.
Šis filmā izmantotais piemērs savā ziņā ir viena no neskaitāmajām leģendām par Pakštu. Tomēr, rūpīgi pētot materiālus laikā no 1937. līdz 1939. gadam, apliecinās, ka dzīves līmenis Lietuvā ir samērā labs. Viss norit samērā mierīgi. Tajā pašā laikā dzīve pilsētās saistās ar optimismu, ko nomaina pavisam cits tonis kara un pēckara laikā. Tas pats šodien: mums morālajās kategorijās nav jāizvēlas starp sliktu un sliktāku. Šodiena, tāpat kā 30. gadu beigas, nepieprasa radikālas pārmaiņas. Piemēram, Baltijā 1989. gadā cilvēku kopējais noskaņojums bija tāds, ka ir tik slikti, ka drīz vajadzētu būt kam labam.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!