Šķiet, pavisam nesen Dirty Deal Teatro tapa Elmāra Seņkova (33) pirmā izrāde Bikts. Drīz apritēs jau desmit gadu kopš tās veidošanas, taču Elmārs joprojām sevi redz kā jauno režisoru, pats cenšas atrast bezkaunību un ir krietni daudz domājis par savas režijas politizēšanu. Lai tas notiktu, viņu gan vajagot pamatīgi nokaitināt.
Pēdējos četros gados Elmāra dzīve bijusi pieblīvēta – Spēlmaņu nakts balvas par Ezeriņu un Antigoni kā gada izrādēm, nomināciju birums citiem skatuves darbiem, izskoloto aktieru un režisoru kursa izlaidums, darbs Gogoļa centrā Maskavā un gatavošanās deju lieluzvedumam Māras zeme Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Satiekoties tagad, kad notiek gatavošanās darbi un tā dēvētā caurlaide viņa jaunākajai izrādei Arī vaļiem ir bail Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors velk savas dzīves paralēles ar izrādes galveno varoni – vidējo aritmētisko latvieti Jāni Bērziņu, kurš, šķiet, piepildījis savas eksistences satvaru pie trīsdesmit gadu sliekšņa, un tagad viņu dzeļ jautājumi par nākamību. Arī pašam Elmāram tas ir aktuāli. Lugas autors Artūrs Dīcis nosaukumā ironizē par lielākā zīdītāja bailēm – Bērziņa gadījumā tām piemīt maziskuma piegarša. "Bailes rodas, kad nav pārmaiņu," atzīst režisors, kurā joprojām ir interese iepazīt vēl neatklātas teritorijas, provocēt ar "blēņām" un izmēģināt jaunus teātra instrumentus.
Viņam ir bail palikt nemainīgam, bet tuvākais skatuves instruments ir aktieris, un arī no tā, kā pats atzīst, viņam joprojām ir lielas bailes. Līdzīgu reakciju režisorā izraisa politkorektums mākslā un sabiedrībā, bet šobrīd – pēc baņķieru drāmas un oligarhu lietas peripetijām –, viņaprāt, teātrī trūkst vācu režisora un dramaturga Bertolda Brehta. Ar episkā teātra autoru Elmārs skatuves kontekstā "ticies" vairākkārt – gan LKA studiju darbā Kurāža, gan arī veidojot Krietno cilvēku no Sečuānas Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī.
Bet, kad sarunā nonākam līdz sadarbībai ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu un viņa arestam, Seņkovs saka: "Es pats cīnos ar to – kā sevī un mākslā rast šo uzdrīkstēšanos un nekaunību? Es joprojām to risinu, bet neesmu atrisinājis." Laikam esmu pārāk pieklājīgs, viņš vēl piebilst.
Joprojām drusku dzīvojot aizvadītās nedēļas nogales noskaņās ar ažiotāžu par Dziesmu un deju svētku biļetēm, gribētu sākt ar to. Šogad Deju svētkos tandēmā ar Reini Suhanovu tu veidosi deju lieluzvedumu Māras zeme. Ko mēs varam sagaidīt?
Uzvedums nebūs skaistā secībā atlasītas dejas, kuras saliktas pareizā loģikā. Šeit būs jaunrade – daudzas dejas radītas no jauna, jo tika veidots vesels librets, scenārijs šim uzvedumam. Mākslinieciskie vadītāji Jānis Purviņš un Jānis Ērglis izvēlējās drosmīgāko ceļu, izstāstot stāstu, ka Latvija ir senāka par simt gadiem – no pirmajām baltu ciltīm līdz šodienai. Tas ir stāsts par fenomenālu, mazu tautu, kas spējusi izdzīvot vēsturiski sarežģītos posmos.
Tātad tas ir par pārmaiņām – ir deju zelta fonds, tomēr arī "emblēmas" ir jāpārrevidē.
Vienmēr kādas mūsu vērtības ir jāpārformulē. Vajag pārbaudīt, vai tās vēl joprojām ir mūsu. Varbūt tam, ko mēs uzskatām par vērtību, ir pienācis gals. Es šobrīd filozofēju, bet, iespējams, tam ir konkrēta kvantitāte.
X cipars?
Jā, X cipars – cik daudz nāk, un kādam daudzumam ir arī jāmirst, no tā ir jāatsakās.
Tradīcija nedrīkst būt iemesls, kāpēc rīkoties tāpat kā iepriekš, – arī tās visu laiku vajag pārbaudīt, tā? Bet, ja par biļetēm, varbūt šiem svētkiem vajadzētu būt bez maksas? Vai varbūt tev ir vēl kāda ideja, kā to risināt?
Es domāju – jā, mēs būtu pelnījuši šos svētkus bez maksas, jo valsts ir sevi palutinājusi ar lielāku naudu šiem svētkiem, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Protams, to visu var aprēķināt. Jautājums ir, kas nāktu šiem svētkiem klāt un kā notiktu vienoto biļešu sadalīšana. Runāju ar Klaipēdas teātra direktoru, vaicāju, kā tika sagaidīta simtgade tur. Cilvēki esot izgājuši ielās ar cepurītēm galvā, dzēruši alu un priecājušies par svētkiem. "Mēs ļoti labi pavadījām laiku." Šis izteikums ir diezgan sakarīgs. Svarīgākais jautājums – vai mēs visi labi pavadīsim laiku un nebūsim noguruši no svētkiem, tiem vēl nesākoties? Domāju, ka valstij vajadzētu iedot skaistas brīvdienas, protams, ironizēju. Taču simtgadē aicinātu pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Šis ir laiks, kad mūs stiprākus var padarīt tieši attiecības, bet tām ir vajadzīgs laiks. Te nav runa par svinēšanu. Gribētos redzēt spēcīgus ciltskokus, lielas un bagātas ģimenes, nevis individuālistus. Pēc pēdējiem notikumiem arī pats esmu pārkāpis sev pāri – esmu sācis vairāk komunicēt ar radiniekiem.
urkšķis