Ērģelniece ar galvu reibinošu pasaules karjeru un gādīga divu bērnu māmiņa, kura Ziemassvētku laiku atvēl vienīgi ģimenei. Tāda ir latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.
Viņa bija mūzikas vēsturē pirmā ērģelniece, kura tika novērtēta ar prestižo Echo Klassik balvu, un šogad pirmā ieskandināja Hamburgā tobrīd vēl tikai topošās Elbas filharmonijas ērģeles. Elbas filharmonija, kuru atklās jau pēc trim nedēļām, ir gadsimta projekts, un latviešu mūziķe ir titulēta par filharmonijas Goda ērģelnieci un ir tās ērģeļu programmu mākslinieciskā vadītāja. Viņas pienākums ir ievest šo instrumentu tautās un piešķirt tam individuālu, neatkārtojamu seju. Viņa pati gan spēlēs lielajos simfoniskajos Elbas filharmonijas atklāšanas koncertos 11., 12. un 13. janvārī, gan sniegs ērģeļu inaugurācijas solokoncertu 27. janvārī.
Nākamgad Ivetai Apkalnai būs ļoti daudz koncertu visā pasaulē – jau martā viņa uzstāsies Ķīnā, maijā sekos četri koncerti Losandželosā, rudenī viņa dosies koncertturnejās ar komponistu un diri- ģentu Pēteru Etvešu un Karalisko Amsterdamas Concertgebouw orķestri, Kremerata Baltica un Konzerthausorchester Berlin. Taču viņa paspēj atbraukt arī uz Latviju, drīz jau būs uzstājusies visās trijās jaunajās koncertzālēs Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā, turklāt dzimtajai Rēzeknei palīdzējusi tikt arī pie ērģelēm un iekopusi Latgalē ikgadēju ērģeļmūzikas festivālu ORGANismi. Tikko viņa sniedza koncertu arī festivālā Eiropas Ziemassvētki Rīgas Sv. Jāņa baznīcā.
Jau iztēlojies "normālo koncertdzīvi" majestātiskajā mūzikas kuģī Elbā?
Februārī, kad Elbas filharmonijā sāksies normālā dzīve, četros koncertos ar Tomasu Hengelbroku un NDR orķestri spēlēsim Fransisa Pulenka koncertu ērģelēm ar orķestri. Sekos ļoti daudzi skaisti projekti 2017./2018. gada sezonā. Vēl līdz šim brīdim ir grūti noticēt, ka ļoti nozīmīgais komponists Pēters Etvešs šobrīd raksta man jaunu apjomīgu darbu ērģelēm ar orķestri. Tas ir Ķelnes filharmonijas un Amsterdamas Concertgebouw kopīgais pasūtījums (jo viena filharmonija par to nespēj samaksāt) – liels, apjomīgs koncerts ērģelēm un orķestrim. Tā nosaukums ir Multiversum, un partitūrā ir arī otras ērģeles – džeza Hammond taustiņinstruments. Šo skaņdarbu pirmatskaņošu Elbas filharmonijā 2017. gada 10. oktobrī ar Amsterdamas Concertgebouw orķestri un pašu Etvešu pie diriģenta pults. Es spēlēšu īstās – stabuļu – ērģeles, savukārt Hammond spēlēs mans kolēģis no Budapeštas Lāslo Fašangs, kuru iepazinu, piedaloties pasaules ērģelnieku konkursā Kalgari Kanādā. Viņš ir ļoti aizrāvies ar Hammond ērģeļu spēlēšanu. Uzreiz pēc pirmatskaņojuma kopā dosimies turnejā uz Briseli, kurā Bozar koncertzālē beidzot būs ērģeles, Amsterdamu, Ķelnes filharmoniju un Budapeštu.
Pēc tam jau ar citiem orķestriem koncertēsim Parīzes filharmonijā, Ženēvā u.c. Šobrīd ir lielais gaidīšanas brīdis. Etveša opusam jau ziemā jābūt gatavam, un, ieskatoties savā 2017., 2018. gada koncertu kalendārā, redzu, ka es ar šo skaņdarbu dzīvošu ļoti daudz. Tas ir brīnišķīgi, ka raksta tieši tev un vari šajā darbā iedzīvoties un iedziļināties līdz kaulam. Tas ir īpaši vērtīgi, jo mūsu, ērģelnieku, specifika diemžēl ir tāda, ka ik koncertam jāveido jauna programma, piemērota katram konkrētajam instrumentam, kuri baznīcās ir ļoti dažādi. Savukārt lielajās koncertzālēs ir universālas ērģeles, un šī būs reize, kad varēšu skaņdarbu tiešām izdzīvot. Ļoti gaidu partitūru un brīdi, kad varēšu sākt to apgūt. Arī Elbas filharmonijai tie būs svētki, jo lieli opusi ērģelēm ar orķestri netop bieži. Ceru, ka šis būs mūzikas literatūrā paliekošs opuss, par kuru runās un kuru spēlēs arī pēc piecdesmit gadiem.
Bet ja nu slavenā komponista jaundarbs tev tomēr galīgi nepatiks?
Esmu dzīvē jau vairākkārt piekritusi spēlēt skaņdarbus, vēl nezinot, kādi tie būs. Tas ir kaķis maisā! Taču te ir divas dažādas iespējas. Pirmā – ka piekrīti, taču komponista rokraksts un mūzika tev jau ir pazīstami. Etveša mūzikas valoda mani ļoti fascinē. Otrā – komponists vispār raksta ērģelēm pirmo reizi un varbūt pat vēl nav nostabilizējies mūzikas apritē. Man divas reizes ir bijis jāspēlē kompozīciju konkursos. Vienreiz biju arī žūrijā un varēju izteikt savu viedokli, vērtēt. Es taču zinu, kā tas skanēs uz ērģelēm, vai ir loģiski un vai tas vispār ir vajadzīgs. No šī aspekta tas bija ļoti interesanti un izaicinoši. Bet otrajā reizē es diemžēl nebiju žūrijā, un man vienkārši vajadzēja šos skaņdarbus spēlēt. Esmu apēdusi arī šo ļoti rūgto garoziņu.
Vai arī turpmāk Elbas filharmonijā ieplūdīs latviska straume?
2018. gadā, kad svinēsim Latvijas simt - gadi, arī Elbas filharmonijā Hamburgā skanēs latviešu komponistu mūzikas stīga. Man nav grūti to darīt, jo Latvijas komponistus tur ļoti augstu vērtē, ciena un atbalsta. Vēlos aicināt viņus komponēt Elbas filharmonijas ērģelēm. Iespējams, taps Pētera Vaska jaundarbs akadēmiskajam korim Latvija un Hamburgas filharmonijas ērģelēm. Tādējādi mēs varam piedalīties jaunās mūzikas katedrāles dzīvē.
Vai Ziemassvētkus pavadīsi tā, kā pašai gribas?
Man kā koncertērģelniecei ir tā privilēģija, ka salīdzinājumā ar amata brāļiem – baznīcas ērģelniekiem – Ziemassvētku laiks man nav tas grūtākais. Es pati varu izvēlēties koncertu plānu. Pēdējos desmit gadus vienmēr esmu centusies Adventes laiku ieturēt pabrīvāku. Vienmēr gadā izbrīvēju divas pauzes: vienu augustā, otru decembrī. Protams, neatsaku Latvijai. Bet, lai es piekristu spēlēt Adventē un Ziemassvētkos, ir jābūt ļoti, ļoti vilinošam piedāvājumam.
Kad man vēl nebija ģimenes, man vienkārši bija vajadzīga pašattīrīšanās un uzlādēšanās. Kopš man ir bērni, es ļoti ģimeniski vēlos pavadīt ne tikai pašus svētkus, bet arī visu laiku pirms tam. Cepam piparkūkas un taisām piparkūku mājiņas. Eju ar bērniem uz Ziemassvētku eglīti dārziņā un skolā. Protams, es daru visu to, kas parasti mums, māmiņām, Ziemassvētkos ir jādara, gribi to vai ne, bet es vēlos to izbaudīt. Ja to dara aulekšiem starp darbiem, tas kļūst par pienākumu un ir mokoši. Ir ļoti svarīgi, ka man ir brīži, kad esmu simtprocentīga mamma, sieva un arī sieviete pati sev. Esam laimīgi, ka mums ir divas dzimtenes – Latvija un Vācija – un dzīvesvietas Rīgā un Berlīnē.
Parasti cenšamies iekārtot tā, lai Ziemassvētkus nosvinētu vienās, bet Jaungadu – otrās mājās. Žēl, ka šoreiz tomēr nevarēsim Ziemassvētkos pabūt Rīgā, kurā vasarā beidzot nopirkām dzīvokli. Tas ir mūsu iecienītākajā Ģertrūdes ielā, kuras Vecajā Ģertrūdes baznīcā mēs ar Jensu (skaņu režijas meistaru Jensu Pēteru Šīnemani – aut.) laulājāmies, tur arī kristījām abus bērnus. Mūsu dzīvoklis ir jau gabaliņu aiz Čaka ielas, izgājuši ārā, uzreiz redzam mūsu baznīcu ielas galā.
Motivācija gan man, gan vīram bija, ka, atbraucot uz Rīgu, atgriežamies mums ļoti būtiskā vietā, atpakaļ mūsu ģimenes saknēs. Starp citu, viņš uz Rīgu brauc pat biežāk nekā es, jo ir viesprofesors Mūzikas akadēmijā. Viņš māca topošos skaņu režisorus un labi runā latviski. Man patīk cilvēki un patīk būt kopā ar draugiem. Man garšo labs vīns un patīk gatavot ēst, taču Ziemassvētki ir laiks, kad gribas nomierināties: netusēt, neskriet.
Ko dzīvē un sajūtās Berlīnē mainījis nežēlīgais uzbrukums Ziemassvētku tirdziņā?
Tas, kas šobrīd notiek, ir ļoti nežēlīgi, un ir neticami, ka tas notiek tik tuvu... Tomēr esmu pateicīga, ka man ikdienā blakus ir dažādu tautību, reliģiju un pār- liecību cilvēki, jo caur viņiem mācos pie- ņemt visu atšķirīgo, ticēt un paļauties. Jā, man tas ir grūts uzdevums, jo esmu augusi un skolojusies Padomju Latvijas laikā, taču tas liek man daudz domāt un izvērtēt svarīgāko. Mana pastāvīgā dzīvesvieta ir viena no ekonomiski un politiski nozīmīgākajām valstīm Eiropā, un tās metropole Berlīne ir atvērta, draudzīga, pretimnākoša pilsēta.
Atzīšos, ka, atrodoties šeit, kā arī nepārtraukti pārvietojoties starp pilsētām, valstīm, kontinentiem, aizvien biežāk jūtos, kā staigājot pa trauslu ledu. Ikdienā mani sāk vajāt vainas sajūta par to, ka dažkārt skeptiski raugos uz absolūti nevainīgiem ļaudīm un pat neiekāpju sabiedriskajā transportā, ja kāds no viņiem man šķiet aizdomīgs. Protams, kāds var teikt, ka mazā vācu dorfiņā (ciematā) noteikti ir mierīgāk. Esmu novērojusi, ka mēs, latvieši, kaut esam viesmīlīga tauta, tomēr esam arī samērā "necaurlaidīgi" un neelastīgi, dažkārt arī pārāk pašpārliecināti, mums ir neērti pieņemt atšķirīgo. Taču nevajag! Mēs esam kolosāla tauta, un es domāju un ceru, ka vienīgais, no kā mums jābaidās, ir pašas bailes.
Visu interviju ar talantīgo mūziķi lasiet 23.decembra žurnālā SestDiena!
saulīte
s
Juhans