Cena braukšanai ar muti

Karš Eiropā – tā 25. novembrī notikušo šaušanu Kerčas jūras šaurumā, kad Krievijas robežsardze atklāja uguni uz diviem Ukrainas militārajiem kuteriem un velkoni, nosauca Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Ukrainas kuģi mēģināja izmantot brīvas kuģošanas tiesības, lai nokļūtu no Melnās jūras Azovas jūrā, kuru Krievija cenšas padarīt par savu iekšējo jūru. Krievijas militārais analītiķis Pāvels Felgengauers Radio Svoboda vērtēja, ka šauts ticis ar mērķi nogalināt, turklāt pēc tam Krievija incidentu nosauca par Ukrainas provokāciju, izpelnoties trāpīgu salīdzinājumu ar situāciju, kad kāds cilvēks iet garām agresīva alkoholiķa dzīvoklim, agresīvais alkoholiķis izskrien, piekauj viņu un pēc tam paziņo, ka šā cilvēka iešana garām viņa dzīvoklim ir bijusi provokācija (turklāt Krievija šajā gadījumā piesauca starptautiskās tiesības, kuras pati ir klaji pārkāpusi, anektējot Krimu).

Tikmēr Latvijā Putina Krievijas kārtējā, bet šoreiz īpaši atklātā demonstrācija, ka starptautiskās tiesības tai neko nenozīmē, paliek valdības veidošanas ēnā. Pēc Jāņa Bordāna (JKP) neveiksmīgā mēģinājuma Valsts prezidents devis iespēju veidot valdību Aldim Gobzemam (KPV LV), kura partijai novilkt sarkano līniju attieksmē pret sadarbību ar Saskaņu ir bijis gandrīz tikpat grūti kā Nilam Ušakovam atzīt okupāciju vai nosodīt Krimas aneksiju. Kādas ir valdības veidošanas perspektīvas un cik liela ir Saskaņas loma tajās, izvaicājām Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Ivaru Ījabu.

Ja jums būtu jāslēdz derības, vai Aldim Gobzemam izdosies izveidot valdību, uz ko jūs liktu?

Es labprāt izvairītos no šīm derībām.

Tātad pieļaujat arī to, ka viņam var izdoties?

Jā. Zinu, ka Gobzema valdības izveidošanās varētu radīt lielu turbulenci viņa pielaides dēļ valsts noslēpumam. Gan tie, kuri ir par Gobzemu, gan tie, kas ir pret, ir vienoti neizpratnē, kā notikumi varētu attīstīties tālāk. Manā izpratnē premjers atšķirībā no veselības vai kultūras ministra nevar būt bez pielaides valsts noslēpumam. Kā, apstiprinot premjeru bez pielaides, var izkļūt no šīs situācijas – tas, manuprāt, šobrīd nav skaidrs nedz Gobzema gribētājiem, nedz otriem. Tad ir liels jautājums, ko īsti ar šo nomināciju ir gribējis pateikt Valsts prezidents.

Ir diezgan savdabīgi, ka vienā dienā prezidents nominē Gobzemu, kas ir pašsaprotami, un tajā pašā dienā SAB priekšnieks Jānis Maizītis Neatkarīgajā Rīta Avīzē neatkarīgi no prezidenta nāk klajā ar paziņojumu, ka pielaides noskaidrošana būs process, kas var ilgt pat līdz pusgadam.

Man šīs lietas nelīmējas kopā. Vai tur vispār notiek komunikācija? 

Kas tālāk notiks – apstiprinās Gobzemu cerībā, ka pēc trim līdz sešiem mēnešiem viņam iedos pielaidi, vai arī uzreiz pēc valdības apstiprināšanas tiks izveidota koalīcija, kas mainīs likumu, kā rezultātā premjeram pēc apstiprināšanas pielaide pienākas automātiski? Man nav nekādas intuīcijas, kā tas beigsies.

Vai Kaimiņpartijas vietu skaits šajā Saeimā, kas atbilst Zīgerista partijas 16 vietām 6. Saeimā 1995. gadā, neliecina par to, ka vēlētāja vecumu ir sasniegusi paaudze, kas Zīgerista sāgu nav piedzīvojusi un tāpēc nav imūna pret tukšiem solījumiem? Toreiz Zīgerista vēlētājus varēja kaut cik attaisnot ar to, ka tāda solīšana vēl nebija piedzīvota.

Turklāt 1995. gadā bija pavisam cita ekonomiskā situācija.

Vai šajā sakarā jums negribētos teikt, ka kaimiņbalsotāji ir bijuši bezatbildīgi vai vienkārši gribējuši ieriebt valstij?

Nav mans uzdevums morāli vērtēt šos cilvēkus, bet, ja man vaicā, vai es viņus saprotu, varu atbildēt, ka kādu daļu tiešām saprotu. Kā jau runājām, liela daļa cilvēku regulāru sekošanu politikai neuzskata par savas dzīves nozīmīgu elementu. To rāda arī aptaujas: Kaimiņam ir izdevies uz šīm vēlēšanām izvilkt ārā jaunus, iepriekš nekad nebalsojušus vēlētājus trīsreiz vairāk nekā jebkurai citai partijai. Trampa kontekstā Amerikā tādus vēlētājus sauc par monster voters, tie, kas ilgi sēž, nepiedalās, bet tad iznāk, un visi ir šausmās.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka KPV LV ir stilistisks fenomens. Ja paskatās uz iepriekšējo iesaukumu, tur politiķi bija tādi Valda Dombrovska tipa – tehnokrāti labos uzvalkos, kuri runā šķietami ārkārtīgi kompetentas lietas un piesauc visādus svarīgus faktorus. Bet te parādās viens vārtrūmes gopņiks ar pietiekami lielu personisku agresivitāti, lai viņam pievērstu uzmanību. Viņš ir spilgtāks, spēj uzstāties – nevajag aizmirst, ka Artuss Kaimiņš ir trenēts kā aktieris, viņš prot radīt iespaidu ar savu uzstāšanos atšķirībā no daudziem citiem politiķiem, kas baidās no publikas. Stilistiski tas ir tas pats fenomens, kas Itālijā Piecu zvaigžņu kustība vai Vācijā Alternative für Deutschland – spilgtie populisti, kas piedāvā kaut ko stilistiski citu.

Runājot par saturu, man ir jāsaka: nezinu, kāds tas būs. Kā īsti KPV LV strādās vadībā, domāju, arī viņiem pašiem lielos vilcienos nav skaidrs, jo viņu kampaņa ir būvēta uz "visus vecos ārā, mēs beidzot ievedīsim Latviju saulītē"! Arī tad, ja Gobzems nebūs premjers, viņiem nāksies strādāt ļoti raibā koalīcijā, kur, kā jau redzējām, 

agresīvai braukšanai ar muti ir sava cena. Tu nevari visus lamāt un pēc tam teikt: eh, sēžamies un strādājam kopā!

Tātad nezinu, kādi viņi būs valdībā, bet viņu līdzšinējā pievilcīgumā ir kaut kas, ko ļaudis var saprast. Redziet, kas par lietu – aiz tā krāšņā feijerverka, kura iemiesojums ir Artuss Kaimiņš, stāv viens fundamentāls vēstījums: "Piedošan’, jūs te stāstāt, kā mēs attīstāmies, globalizējamies, kļūstam eiropeiskāki, konkurētspējīgāki un tā tālāk – bet ko tas nozīmē cilvēkam, kura ienākumi ir zemākajā trešdaļā." Tā aina ir kā epizodē no Zelta teļa, kad Benderam, Paņikovskim un Balaganovam pabrauc garām spožu mašīnu kavalkāde, un Benders saka: re, kur īstā dzīve brauc mums garām. Globalizācija kā process ir radījis jauna veida nevienlīdzību sabiedrībā.