Bez postmodernas mēdīšanās

Rīgas krāšņākais kinoteātris Splendid Palace, kas vairākas desmitgades padomju laikos aizvadījis ar citu nosaukumu Rīga, savā 95. jubilejā izrādīs tikpat vecu filmu no mēmā kino klasikas – Čārlija Čaplina Cirku, kuram pianists Vestrads Šimkus ir sacerējis jaunu mūziku. Viņš pats iejutīsies arī tapera lomā, seansos vērojot ekrānu un pie klavierēm pavadot filmu ar savu oriģinalmūziku, papildinātu ar improvizācijas elementiem. Kinomūzika, kā izrādās, ir bijis vairākos starptautiskos pianistu konkursos jau bērnībā godalgotā Vestarda sapnis no sešpadsmit gadu vecuma. Nu viņa kontā ir divas balvas Lielais Kristaps par mūziku filmām Ausma (2016) un Elpa marmorā (2018). Mēs tiekamies Vecrīgas Garāžbārā kādā rītā nedēļu pirms Cirka seansiem, kad Vestards tikko ar autobusu atbraucis no mājām Tukuma pusē.

Kādā intervijā jau lasīju, ka tu pats ar mašīnu nebraucot.

Tas bija vecā intervijā. Nu jau astoņus gadus esmu šofera kārtā.

Toreiz teici, ka tādu stresu tev nevajag un tas traucē.

Jā! Un es tiešām šo stresu esmu izbaudījis uz savas ādas un sapratis, ka tajās dienās, kad es varu nebraukt ar mašīnu, proti, braukt ar sabiedrisko transportu, es to arī daru. Protams, ir kaut kādas situācijas, kad ir jāvadā ietilpīgākas vai ļoti dārgas kravas, kā, piemēram, ģimene, tad, protams, es stūrēju – kaut kā saņemos. Grūti tāpēc, ka visu laiku galvā skan kaut kāda mūzika un visu laiku ir domas par mūziku – ko varētu uzlabot kādas koncertprogrammas gatavošanā vai jaundarbā, kas jāraksta, un bieži vien tiešām ir grūti sakoncentrēties uz ceļu, jo interesantākas domas ir galvā. Braucot sabiedriskajā transportā, es varu beidzot domāt tieši to, ko man gribas un vajag.

Vai pašlaik fonā skanošā mūzika netraucē sarunāties?

Es dzirdu, kas skan, bet tas mani netraucē runāt. Pat ja nekas neskanētu un mēs runātos klusumā, man kaut kāda mūzika skanētu galvā tik un tā. Nekāda klusuma manā galvā nav nekad.

Tas, kas galvā, ir kaut kāda tajā brīdī radusies jauna mūzika, ko tu pēc tam varētu ņemt un arī uzrakstīt?

Visbiežāk tā ir mana oriģinālmūzika, kas rodas tanī brīdī un arī pazūd uzreiz. Es to neatceros. Gribētos šad tad, lai kaut kas paliek atmiņā, bet nāk jau nākamā muzikālā ideja un aizslauka to iepriekšējo.

Arī tas, ko sapnī tikko esi dzirdējis, aiziet?

Ar sapņiem ir tā. Man, protams, vienmēr ir saundtreks, kas skan sapņos, bet tā mūzika nav diez ko laba. Es esmu mēģinājis uzreiz pēc pamošanās notvert uz klavierēm, kas nu tur skanēja un sapnī likās tik brīnišķīgi, bet realitātē skanēja gaužām nabadzīgi. Sapņu mūzika nav tā labākā, bet ikdienas pastaigu laikā gan rodas vērtīgas muzikālās idejas. Sevišķi, ja ir jākomponē, ja ir kāds jaundarba pasūtinājums ar konkrētu termiņu, tad iziešana pastaigā ir vienīgais veids, kā es varu notvert labas muzikālas idejas, kaut kādā veidā ātri atķeksēt galvā, aizskriet mājās un tad pierakstīt. Ja es tā aizskrienu vai arī tā uzstājīgi dungoju līdz aiziešanai mājās, es to varu kaut kā pierakstīt.

Es vienmēr visu spēlēju no galvas, un dažkārt tās ir simtiem tūkstošu nošu un nošu kombināciju, kas man ir jāiemācās – fiziski jāiedzīvina savā ķermenī, lai mans ķermenis tās izjustu tikpat dabiski kā latviešu valodu. Tas rezultējas tajā, ka naktī man gluži vienkārši kaut kāda viena epizode sāk uzkārties uz cilpas un nelaist vaļā. Tad gan man gribētos paklausīties kaut ko citu, lai tas palīdzētu man tikt prom, bet parasti tas nepalīdz – tik un tā mani kaut kādas klavieru pasāžas vajā visu nakti. Tas lielākoties ir jauna skaņdarba apgūšanas procesa pirmajā nedēļā, kad sāku iestudēt jaunu koncertprogrammu vai skaņdarbu.

Ja tev jāapgūst vairāki tūkstoši vai pat desmiti tūkstošu nošu, to taču nevar atcerēties tikai ar kalšanas palīdzību.

Ļoti svarīgi ir izprast sistēmu, pēc kādas tas ir rakstīts. Es pats esmu komponējošs pianists, līdz ar to man ir ļoti būtiski un arī diezgan viegli saprast, kā tā mūzika ir uzkomponēta. Tīri teorētiski. Tas, protams, ļoti palīdz apguves procesam, bet, no otras puses, – tās nošu kombinācijas dažkārt ir tik sarežģīti izspēlējamas, ka tur, protams, sava daļa kalšanas ir nepieciešama. Jo akadēmiskajā mūzikā svarīga ir precizitāte, ar kādu mēs nospēlējam to, kas ir uzrakstīts notīs. Tā nav tāda līdzīga vai aptuveni līdzīga šī skaņdarba izpildīšana, bet ļoti precīza nošu nospēlēšana. Kas attiecas uz māksliniecisko pusi, tad tur nu gan es nepiekrītu, ka būtu nepieciešama kaut kāda kalšanas metodika, jo mākslinieciskajā pusē primārā ir pēc iespējas līdzīgāka izpratne, no manas puses līdzīgs domu gājiens komponistam, tāpēc man ir vajadzīga identificēšanās ar komponistu, izpratne, ko viņš ir domājis, kāpēc rakstījis tieši tās notis un ne citas. Jā, tas ir tāds kopums – gan tīri sportiska kalšana, gan izpratnes asināšana.

Vai ir komponisti, kuru izprašana nepadodas tik viegli vai nepadodas nemaz?

Es uzskatu, ka ir iespējams iemīlēt jebkuru mūziku, ko spēlē. It sevišķi, skatoties šo mūziku no komponista, nevis atskaņotājmākslinieka pozīcijas, var atrast kaut kādu jēgu, kāpēc skaņdarbs ir uzrakstīts tieši tāds. Pat ja man pirmajā brīdī tas nešķiet simpātisks, iestudēšanas procesā es līdz šim vienmēr, atskaņojot jebkura laikmeta jebkuru skaņdarbu, vismaz pats priekš sevis esmu radis atbildi, kāpēc tas skaņdarbs ir tāds, un sapratis, ka tam ir kaut kāda jēga. Tas nekad nav vienkārši bezjēdzīgs nošu savirknējums. Komponists, pierakstot notis, – pats to zinu no savas pieredzes – ļoti ilgi domā pirms katras nots. Nejaušību un paviršību tur, es uzskatu, ka nav.