Nu viņa debijas brīdis pienācis: 9. janvārī Dailes teātra Kamerzālē romantiskās drāmas Nakts vēl nav galā pirmizrāde. Iestudējums veidots pēc Meisijas Tadjedinas filmas Pagājusī nakts motīviem. Sestdienas uzrunāts dažas dienas pirms pirmizrādes, Rešetins sākumā vairās: «Ņemiet labāk aktierus, viņiem ir daudz ko teikt. Es taču vēl nekas neesmu, tikai nākamvasar beigšu režisorus.» Tikmēr Dailes kafejnīcā satiktie Intara kolēģi par viņa darbu pie izrādes izsakās ļoti atzinīgi: Rešetins režisors ļoti labi saprotot, ko aktieri grib, un cenšoties darīt visu, lai viņi justos ļoti labi. Kāpēc tu, populārs un pieprasīts aktieris, nolēmi studēt režiju un, vēl nepabeidzis maģistrantūru, taisīt izrādi?Izstāstīšu. Šī vēlme ir izaugusi vairāku sezonu laikā. Tālajā 1998.gadā, kad es, puisis no laukiem, atbraucu uz galvaspilsētu un iestājos aktieros, man bija četrus gadus ilgs un svētīgs mācību process pie dažādiem meistariem. Droši vien arī daļa manas vainas tur bija, bet, kad beidzu Ludzas ielu 24, tautā sauktu par Latvijas Kultūras akadēmiju, skola man bija devusi tikai ievirzi — aktiera profesiju es iemācījos šo daudzo gadu gaitā. Ņemot vērā šo pieredzi, zināju, ka, mācoties režisūru, man ir izdevīgi uzreiz strādāt prakses darbu profesionālā vidē ar profesionāliem aktieriem, lai saprastu, kā man pietrūkst mācību procesā, kam jāpievērš vairāk uzmanības, kas jāprasa no pedagogiem. Tas ir gājiens ar zirdziņu.
Vai šis gājiens uz režisoriem nozīmē, ka kaut kas ir mainījies tavā attieksmē pret aktiera darbu?
Tas nenozīmē, ka vairs nevēlos būt aktieris. Vēlos, tikai gribētu kaut ko sakarīgāku spēlēt. 1998.gadā mana intelektuālā bāze bija mazāka un arī dzīves pieredzes katliņš sauss. Paldies Dievam, ka nemācījos režisoros tajā laikā. Tagad mācoties vairāk pieslēdzos procesam, saprotu, ko ar iegūtajām zināšanām darīt.
Varbūt aktierus pēdējos gados ražo par daudz?
Konkurence ir laba lieta, un regulārs aktieru kurss ir vajadzīgs, bet ražotājiem jāuzņemas arī daļa atbildības par cilvēku sabojātiem likteņiem, kad viņi paliek bez darba. Kad es mācījos, mums bija tā privilēģija, ka nebijām neatkarīgais kurss, bet Dailes teātra 8.studija, tātad bija liela cerība, ka mūs paņems. Tomēr mūsu pirmajā satikšanās reizē Kārlis Auškāps teica: mīļie, ja jūs varat, ejiet projām! Viņš izstāstīja, kāda ir aktiera darba specifika un teātra vides odere.
Kāda tad tā ir?
Ja kaut kas notiek ar tavu tuvinieku, tev jāpaliek un jānospēlē izrāde, tikai tad vari skriet. Arī darba apjoms un slodze — kad vakaros citi jau ir mājās pie saviem mīļajiem, mums sākas darbs. Tāpat arī visas brīvdienas jāstrādā. Pie vecākiem uz laukiem aizbraucu labi ja pāris reižu gadā. Nu, tagad mēs, visi trīs bērni, esam Rīgā, tad vecāki brauc ciemos pie mums.
Vai tagad tev tiešām tā ir, ka katru dienu jāstrādā?
Mīļie, man viss ir pa minūtēm saplānots, pa minūtēm.
Tas ir labi vai slikti?
Tas ir jautājums par atalgojuma sistēmu. Ja Latvija būtu lielāka un kultūra būtu prioritāte, tad kultūras darbiniekiem nebūtu kā zirgiem jāraujas simts darbos.
Vai tad nav aktieri, kas saka: miršu badu, bet haltūrās neiešu?
Tā ir koķetērija. Pasākumus vadīt daudzi aktieri baidās.
No kā baidās?
No improvizācijas un tiešā kontakta ar publiku. Viņiem visu laiku ir vajadzīga ceturtā siena, bet, vadot vakaru, tad priekšnesums būs sauss. Vakara vadīšana ir, kā saka Pēteris Liepiņš, meistarības treniņš. Varu tam tikai piekrist. Esot kontaktā ar tik daudziem cilvēkiem, kas tiek apkalpoti, pasākumus vadot, gūsti ļoti lielu pieredzi. Nezinu, vai man tas sanāk, bet tagad jau, vadot pasākumus, jūtos kā zivs ūdenī. Mani pat pierunā vadīt pasākumus angļu mēlē, lai gan pirms gadiem sešiem likās, ka es to nekad negribētu darīt.
Kā uz tavu lēmumu kļūt par režisoru reaģēja kolēģi?
Domāju, ka teātrī — tas teikts bez jelkāda aizvainojuma — neviens īpaši nepārdzīvotu, ja es aizietu no aktiera lauciņa. Neaizstājamu cilvēku, kā zināms, ir pilnas kapsētas. No manas puses savukārt ir runa par to, ko teātris pēdējos gados man piedāvā, kurā nišā mani ekspluatē. Nu, tas «kleitu» motīvs man ir sāpīgs. Atteicos no pēdējās kleitas, ko man piedāvāja. Teicu, ka rakstīšu atlūgumu. Tad sarunājām, ka brunci uzvilks Gints Grāvelis, un es varēju spēlēt mīlētāju. Tas ir radījis iekšējo sajūtu, ka laiks kaut ko mainīt. Ir apnicis... nē, nevis ir apnicis, bet negribas stāvēt uz vietas. Gribas augt un attīstīties.
Jūties neizmantots īstajās lomās?
Tā jau jebkuram aktierim šķiet.
Tu taču esi spēlējis arī kņazu Miškinu Oļģerta Krodera iestudētajā Idiotā.
Tad man kleitu periods vēl nebija īsti sācies. Tagad esmu nospēlējis jau četras kleitas. Par vienu pat tiku nominēts. Bet, ja nevari lomās noķert gandarījumu, tev vairs nepietiek tikai ar to pliko enerģijas apmaiņu, ko gūsti izrādēs. Šī profesija ir lielas trepes, un tās ved augšā vai lejā. Ir arī tāds periods, kad ej pa garu koridoru vienā plaknē... Man bija sajūta, ka vajadzētu kāpt kaut kur. Ja nevaru to izdarīt caur lomām, mēģināšu savādāk.
Manī nav iekšēja aizvainojuma, un tas, ka studēju režiju, nenozīmē, ka metīšos tajā lauciņā un būšu ģeniāls režisors, nē! Varbūt tikai paplašināšu redzesloku, un tas man palīdzēs aktiera profesijā. Man vienmēr ir licies, ka režisoram jābūt zinošam, dzīvesgudram un intelektuālam. Intelektuālās bāzes ziņā man šķita, ka stipri iepalieku. Taču mācoties sapratu, ka viss ir paša rokās — izziņas process ir graujoši iespaidīgs, un es to visu varu apgūt. Tas man ir izaicinājums.
Visu sarunu ar Intaru Rešetinu lasiet 10.janvāra Sestdienā!