Savukārt tautas atmiņā viņš paliek kā pagaidām sirsnīgākais no prezidentiem, kurš varēja arī publiski apraudāties, atceroties okupācijas laika grūtības, un vienlaikus arī kā cilvēks, kuram šim amatam nepieciešamā oratora prasme bieži sagādāja grūtības. Bērziņš intervijā Sestdienai pamato un aizstāv savas ārpolitiskās retorikas atšķirību no Ilvesa un Grībauskaites un apstrīd iespaidu, ka starptautiskajā laukā viņš būtu bijis neaktīvs. Kā arī piebilst, ka dažas savas domas par Eiropas attīstību varēs pateikt tikai pēc tam, kad būs nolicis prezidenta pilnvaras.
Fragments no intervijas:
Iekšpolitiski jūs bijāt aktīvākais prezidents Latvijas vēsturē. Taču ārpolitiski tik aktīvs nebijāt. Tā bija jūsu apzināti izvēlēta stratēģija vai tā vienkārši sanāca?
Tas ir jautājums par to, ko kurš uzskata par ārpolitiku. Var skaļi izkliegt lozungus, kurus nav iespējams realizēt, bet var mēģināt izdarīt kaut ko praktisku. Es pat teiktu, ka man varbūt reizēm var pārmest to, ka esmu bijis ārpolitiski pārāk aktīvs. Domāju, ka aktivitāte ir kontaktu atrašana ar kādu valsti un sadarbības veicināšana. It sevišķi tā jārīkojas valstīm, kuras ir nelielas un kurām uz priekšu jāiet ar gudrību. Uz priekšu var iet arī klusi un mierīgi. Nevis kliedzot, bet darot. Man šķiet, ka rezultātu sasniedz nevis kliedzējs, bet darītājs.
Jums kā prezidentam daudz pārmests oratora dotību trūkums. Vai esat kaut ko darījis, lai tās uzlabotu, vai arī neesat par to vispār domājis?
Nespēju aizstāvēt to, kam nepiekrītu. Tāpat nespēju teikt to, ko nedomāju. Es to vienkārši nevaru izdarīt. Nav jēgas atkārtot standarta frāzes. Kāds vadošs Eiropas Savienības politiķis man teica, ka neesot viegli veselu dienu klausīties, kā 28 dalībvalstu pārstāvji saka viņam vienu un to pašu. Vai tas ir vajadzīgs? Tas ir liels jautājums. Protams, var teikt, ka mums visiem ir vienāds viedoklis. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt labāk, ja katrs pasaka to, ko viņš tiešām domā. Konkrētība un realitāte dzīvē un politikā ir svarīgākais. Jebkura, pat visideālākā lieta, ir slikta, ja tā nav iespējama. Tas ir viens no pamatu pamatiem. Diemžēl mēs pārāk bieži aizraujamies ar ideālismu, aizmirstot, ka tas nav reāli. Un, ja tas nav reāli, tad kāda no tā jēga?
Jūs neesat ideālists?
Absolūti ne! Es drīzāk esmu optimists.
Kā šobrīd attīstās Eiropas Savienība?
Lielās sistēmās pamainīt virzienu ir grūti. Taču maināmā tur ir pietiekami daudz.
Pastāstiet dažas lietas.
Es negribētu, vēl esot šajā pozīcijā, izteikt kritiku. Kad vairs šajā pozīcijā nebūšu, mēs pie šī jautājuma varēsim atgriezties. Jo man par to, kas būtu jāmaina, ir konkrētas domas.
Vai, jūsuprāt, Latvija pārskatāmā nākotnē var pietuvoties vidējam Eiropas Savienības labklājības līmenim?
Mums nav variantu. Mums ir vienkārši jāpietuvojas Eiropas vidējam līmenim. Ja mēs Eiropas vidējo līmeni sasniedzam izmaksu ziņā, bet nedabūjam klāt arī ienākumus, tad mēs vienkārši izplēnēsim. Tīri objektīvi. Ja mazās valstis neatradīs veidu, kā darboties kopā, tad būs grūti, jo daudzas lietas pie divu miljonu iedzīvotāju ekonomikas vienkārši nav iespējamas. Tām Eiropas valstīm, kurām ir vismaz desmit miljoni iedzīvotāju, iespējas ir nesalīdzināmi lielākas. Daudz ciešāka reģionāla sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ir objektīvi nepieciešama. Es domāju, ka Baltijai nākotnē varētu būt daudz kopīga ar Somiju. Tad, neskatoties uz negatīvajām perspektīvām, kas demogrāfu prognozēs mūs sagaida 2030. vai 2050.gadā, kopā mēs būtu teju desmit miljoni. Tas ir skaitlis, no kura sākot var runāt par tirgus ekonomiku.
Vai jūsu minētajā 2050.gadā tāda Latvija vēl pastāvēs?
Viss vēl ir mūsu pašu rokās. Ja mēs nemuļķosim sevi un citus, bet rīkosimies pragmatiski.
Bet Latvijas var arī vairs nebūt?
Var arī nebūt! To rāda visa dzīve. Ir skaidrs, ka liela daļa cilvēku vairs nebūs vajadzīga tur, kur viņi ir nodarbināti tagad. Būs jāgudro kaut kas cits, ko katrs individuāli varēsim darīt.
Cik gadu mums vēl ir atlicis, lai kaut ko mainītu?
Desmit gadi vēl ir atlikuši, lai mēs varētu sevi saglabāt.
Nav daudz.
Ir daudz. Tas ir daudz.
Jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis ir izteicies, ka kara gadījumā cīnītos pirmajās rindās. Ko darītu jūs? Ietu pirmajās rindās blakus Vējonim?
Es domāju, ka viņam nebūs iespēju cīnīties pirmajās rindās, viņam būs jāpieņem lēmumi. Tāpat ir jautājums, ko mēs uzskatām par pirmajām rindām un kur tās pirmās rindas ir. Jo, manuprāt, mūsdienās pirmās rindas ir grūti nosakāmas. Vējonis ir nonācis tādā amatā, kas viņam dod labu iespēju darīt visu, lai nekas tāds nenotiktu un jebkuram būtu skaidrs, ka, ja viņš te gribēs ienākt, tas būs zaudējums.
Vai jums pašam šķiet, ka bijāt labs prezidents? Kāda ir jūsu iekšējā sajūta?
Kā es to sapratu un kā spēju cilvēkus aicināt sev līdzi, tā es to darīju. Domāju un ceru, ka man daudz kas ir izdevies.
Ko jūs teiktu skolēniem — vai ir vērts tiekties uz Latvijas prezidenta amatu?
Visās skolās vienmēr esmu teicis — centieties atrast sev profesiju. Tagad daudzi sevi sauc par biznesa menedžeriem. Vai tā ir profesija? Nav! Tā diemžēl nav profesija! Tev ir jāatrod profesija un, izejot no profesijas, dzīvē jāvirzās uz priekšu. Mana pirmā profesija bija radio inženieris, tad es pārlēcu uz citu, jo sapratu, ka Padomju Savienībā tā ir tālu no pasaules līmeņa. Man tas izdevās. Tāpat es visiem saku — ja jums ir iespēja, sūtiet savus bērnus pasaulē. Kāpēc 1918.gadā radās Latvija? Tāpēc, ka latvieši bija aizgājuši pasaulē, paņēmuši tur to labāko un aktīvākie atbrauca atpakaļ un izveidoja Latviju. Tagad ir tas pats — ja gribam saglabāt Latviju, latviešiem jāiet pasaulē un jāatnes uz šejieni labākais.
Visu interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu lasiet žurnāla Sestdiena 12.jūnija numurā!