Fragments no intervijas:
Kāda ir lugas Svēta lieta morāle?
Grūti būs ar formulēšanu, jo tajās kategorijās nedomāju. Būtu forši, ja pēc izrādes cilvēki pa ceļam uz garderobi sāktu stāstīt, ko viņi darītu tā onkuļa vietā; paskatītos viens uz otru un saprastu, vai viņi dzīvo ar īsto cilvēku, vai ar īsto atnākuši uz teātri, vai viņiem ir, par ko parunāties, nevis katrs par sevi lūrētu telefonā.
Jauniestudējuma radošā komanda ir ģimenes uzņēmums, jo tava sieva Ilze ir scenogrāfe un kostīmu māksliniece. Vai nekad nesakašķējaties savā starpā uz šādas sadarbības pamata?
Ilze ir labākā kostīmu māksliniece, kāda vien vispār var būt! Kāpēc šādu resursu ignorēt un neizmantot?! Pie viņas noslogotības šī bija tik sīka epizode, ka mēs pat nepaspējām sastrīdēties.
Ar Ilzi esi precējies 20 gadus un droši vien zini stabilas laulības noslēpumu...
Mans draugs, kurš pats ir šķīries, teica, ka tik ilgi dzīvot kopā nozīmē iztēles trūkumu un nolaidību. Es gan teiktu, ka cilvēki dzīvo kopā ar to, kuru var ikdienā paciest, nevis ar to, no kura aiz sajūsmas krīt ģībonī. Tu vari būt jebkā iemīlējies, bet – kā švunka tevi pacels, tā arī nolaidīs. Ikdienā vajag kaut ko tādu, kas neberž un nespiež. Vistālāk aiziesi ar ievalkātām, nevis jaunām kurpēm, kuras pie trešā valša uzberzīs tulznu.
Ko vari teikt par braukšanas kultūru uz Latvijas ceļiem?
Tā kultūra tieši atbilst sabiedrības noskaņojumam.
Atkarīga no pilnmēness?
Mazliet arī no tā. Pēdējos gados cilvēki ir apjukuši, sabaidīti. Avīzēs viņi lasa, ka tūlīt viss būs pilnīgā pakaļā. Karš. Bēgļi. Vēl kaut kāds posts noticis. Viņus nemitīgi baida. Darbā iet šā tā. Aldziņa maziņa. Deputātiem lielāka. Viss ir slikti. Veselība čābīga, pie daktera rinda, bezmaksas medicīnas nav. Viņi ir sakreņķējušies. Mums katru gadu ir vairāk nekā četrsimt pašnāvnieku. Tas ir šausmīgi daudz, viens no smagākajiem rādītājiem Eiropā. Ar mašīnām vien nositas 200 cilvēku. No neitrāla stāvokļa līdz pašnāvības izdarīšanai ir vesela jūra gradāciju: man viss vienalga, kad nomiršu, tad jūs redzēsiet, vot, es tūlīt nomiršu! Tad cilvēks pagriež stūri un iebrauc pretējā braukšanas joslā, tieši fūrei priekšā. Vēlāk neviens nevar pierādīt, kā tas notika – tīšām vai netīšām. Iedomājies, gadā pārdesmit cilvēku vienkārši izkāpj priekšā vilcienam!
Tu esi ļoti informēts par suicīdiem.
Jau 20 gadus vēroju, kas notiek, un man šķiet, ka tieši šī čābīgā noskaņojuma dēļ notiek tik daudz avāriju. Veselīgā noskaņojumā cilvēki tā nenesās un neavarē.
Parunāsim par dzīvot gribētājiem un vienkāršākām patiesībām! Nereti esi izteicies, ka velosipēdisti pamatā esot vientuļi vecpuiši un vecmeitas. Vai tiešām esi to novērojis?
Tu iedomājies trīs bērnu tēvu, kurš izvadā savas atvases pa izglītības iestādēm uz rāmīša – cik ilgi, veselīgi, droši tas būtu? Normālam cilvēkam brieduma gados bērni jāved uz bērnudārzu vai skolu, viņš nevar braukt ar riteni. Daži liekuļi varbūt var braukt, bet lielākā daļa ģimenes cilvēku visu ziemu ar riteni nebrauc. Ir jau arī tādi, kuri ziemā peldas, bet vai tāpēc mēs visi ziemā iesim peldēties?!
Ir tāda šlaka – ortodoksālie velobraucēji, kuri domā, ka viņi ir kaut kāda izredzēto rase. Viņi visu gadu arī brauc velns zina kā.
Es par braukšanu ar riteni domāju no pavisam cita skatupunkta: velosipēds rīdziniekam var sagādāt braukšanas prieku, atšķirībā no sēdēšanas sastrēgumos pie auto stūres.
Jaungada eglīte tev arī sagādā prieku. Pat stāvošā autiņā tu būtībā atrodies labākā situācijā, nekā savās mājās: iekšā ir silti, tev ir beņķītis, skan brīnišķīga mūzika, un vecene neliek iznest miskasti vai ieskrūvēt lampiņu! Arī suns un sīkie apkārt neskraida. Bet pamēģini ar riteni braukt uz darbu, īpaši – ja līst! Es negribu sev blakus tādu sasvīdušu un smirdīgu kolēģi. Kāds ritenis, par ko mēs runājam?! Var jau vizināties, bet ritenis nevar būt primārais transportlīdzeklis Latvijas apstākļos.
Visu interviju ar Paulu Timrotu lasiet žurnāla Sestdiena 16.oktobra numurā!