Par to, kāda nozīme rietumvalstīs tiek piešķirta Turcijas prezidenta vēlēšanu iznākumam, uzskatāmi liecina, piemēram, maija sākumā iznākušā ietekmīgā žurnāla The Economist noformējums. Gandrīz visu tā pirmo lappusi aizņem milzīgs uzraksts Pašas nozīmīgākās vēlēšanas 2023. gadā (The Most Important Elections of 2023), apakšvirsraksts vēsta: Turcija un demokrātijas nākotne, un atrodami arī tādi saukļi kā Glābiet demokrātiju, Erdoganam ir jāaiziet un Balsojiet!. Pamatideja gan šai The Economist, gan kuplam skaitam citu līdzīgu publikāciju ir skaidra: Erdogans Turcijā ir ieslīdzis autoritārismā un novērsies no demokrātijas un vienotā Rietumu kursa, daļēji satuvinoties ar Ķīnu uz Krieviju, bet daļēji īstenojot neatkarīgu nacionālo politiku. Tādēļ viņam ir jāaiziet, bet vietā jānāk līdzšinējam opozicionāram Kiličdaroglu, no kura tiek gaidīts, ka viņš nekavējoties nostādīs "Turcijas vilcienu" atpakaļ uz pareizajām sliedēm.
Tiesa, Tautas alianses kandidātam vēlēšanās vēl ir jāuzvar, un, arī viņam nākot pie varas, ticamāk šķiet, ka nekādas straujas un radikālas pārmaiņas Turcijā nav gaidāmas. Vai, pareizāk sakot, – tādas nav iespējamas vairāku objektīvu iemeslu dēļ.
CĪŅA BEZ REDZAMA FAVORĪTA
Priekšvēlēšanu gaisotne Turcijā ir ārkārtīgi saspringta, un abas nometnes neskopojas ar savstarpējām apsūdzībām. Opozicionāri vaino Erdoganu "skrūvju pievilkšanā", autoritārisma uzplaukumā un Ataturka mantojuma likvidēšanā, kā arī apgalvo, ka varasiestādes gatavojas viltot vēlēšanu rezultātus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!