Vēl tikai pirms simt gadiem lielāko daļu Eiropas pārvaldīja monarhi, savukārt pašlaik par karaļvalstīm oficiāli tiek dēvētas vien dažas zemes. Gadu gaitā ievērojami mainījusies valdnieku loma un nozīme. Mūsdienās karaļiem un karalienēm ir vairāk ceremoniāla nozīme, savukārt politiski to ietekme ir ļoti neliela. Valdnieki pārsvarā bauda plašu tautas mīlestību, lai gan netrūkst cilvēku, kuri iestājas par atteikšanos no monarhijas, visbiežāk kā galvenos iemeslus minot šīs institūcijas arhaiskumu un milzīgās summas, kas tiek tērētas karaļnamu uzturēšanai. Monarhijas atbalstītāji uzsver, ka tā ir nozīmīga daļa no vēstures un spēcīgs simbols, kas spēj vienot nāciju. Tikmēr daudzās Persijas līča un Āzijas valstīs joprojām valda monarhi, kuru rokās ir absolūta vara.
Mainīja britu viedokli
Pašlaik monarhija kā pārvaldes forma ir spēkā 12 Eiropas valstīs, kurās kopā mīt vairāk nekā 155 miljoni iedzīvotāju. Vairums no tām ir konstitucionālās monarhijas, kurās valsts galva ir karalis vai karaliene. Luksemburgā valdnieks ir lielhercogs, savukārt Monako un Lihtenšteinā – princis. Pundurvalstī Andorā valdnieki ir divi līdzprinči (no kuriem viens ir Francijas prezidents), savukārt pilsētvalstī Vatikānā, kura pārvaldes iekārta ir teokrātija, galva ir Romas pāvests.
Eiropā un droši vien arī pasaulē pazīstamākais monarhs ir Apvienotās Karalistes valdniece karaliene Elizabete II, kura pēdējos gados nosvinējusi vairākas nozīmīgas jubilejas. 2012. gadā viņa atzīmēja valdīšanas 60. gadadienu, savukārt pērn kļuva par visilgāk valdījušo britu monarhu, pārspējot savu vecvecvecmāti karalieni Viktoriju, kura valdīja 63 gadus un 216 dienu. Vitālā, elegantā un joprojām aktīvi strādājošā Elizabete II ceturtdien atzīmēja savu 90. dzimšanas dienu, kļūstot par pirmo britu monarhu, kurš sasniedzis šo ievērojamo dzīves gadskaitli. Visu nedēļu Lielbritānijā notiks dažādi pasākumi par godu karalienes apaļajai jubilejai.
Pateicoties Elizabetei II, britu monarhija sasniegusi iepriekš nepieredzētu popularitātes virsotni. 75% Lielbritānijas iedzīvotāju vēloties, lai valsts arī turpmāk būtu monarhija, liecina pagājušajā nedēļā publicēta aptauja, ko prestižās augstskolas King’s College London uzdevumā veicis tirgus pētījumu uzņēmums Ipsos. Tikai 17% aptaujāto gribētu, lai Lielbritānija kļūtu par republiku. Savukārt uz jautājumu, vai karalienei Elizabetei II, ņemot vērā viņas pieklājīgo vecumu, vajadzētu atteikties no troņa, tikai 21% respondentu atbildēja apstiprinoši. 60% britu ir pārliecināti, ka troņmantinieks princis Čārlzs būs "ļoti labs" karalis.
Pirms 20 gadiem tik pozitīvs britu sabiedrības viedoklis par monarhiju bija grūti iedomājams. Toreiz karaliskā ģimene bija ierauta vairākos publiskos skandālos – prinča Čārlza romāns ar precētu sievieti un šķiršanās no princeses Diānas, kā arī Elizabetes II ilgstošā klusēšana pēc tautā ārkārtīgi mīlētās Diānas bojāejas autokatastrofā –, kuru dēļ daudzi briti iemantoja dziļas antipātijas pret monarhiju. Tomēr pēdējos gados šī atsvešinātības krīze ir pārvarēta. "Karaliene un karaliskā ģimene ir paveikuši ļoti labu darbu, lai krasi mainītu sabiedrības viedokli par sevi. Vairākums britu uzskata, ka monarhija ir daļa no viņu nacionālās identitātes," profesors Rodžers Mortimors no King’s College London Britu mūsdienu vēstures institūta to komentēja izdevumam Newsweek.
Diskusiju trūkums
Arī citās Eiropas valstīs monarhi bauda augstu popularitāti. Piemēram, Norvēģijā, kurā 24 gadus valda karalis Haralds V, 2014. gadā 82% valsts iedzīvotāju apgalvoja, ka atbalsta karalisko ģimeni un konstitucionālo monarhiju kā valsts pārvaldes formu, vēsta šīs valsts sabiedriskais medijs NRK. Tik pārliecinošs atbalsts monarhijai sabiedrībā, kurā kā fundamentālas vērtības tiek uzsvērtas demokrātija un vienlīdzība, ir ļoti pārsteidzošs. Žurnālists Hjētils B. Alstadheims no laikraksta Dagens Næringsliv uzskata, ka tas saistīts ar retajām sabiedriskajām debatēm par monarhiju un tās alternatīvu – republiku. Viņš met akmeni arī savu kolēģu dārziņā, jo, viņaprāt, Norvēģijas mediji pasīvi un nekritiski atspoguļojot karalisko ģimeni. Alstadheims ir sarakstījis grāmatu, kurā dokumentēts, kā karaliskā ģimene mēģina kontrolēt, ko par viņiem vēsta prese, un centieni noslēpt no sabiedrības acīm savu bagātību.
Norvēģijas kaimiņvalstīs Zviedrijā un Dānijā iedzīvotāju atbalsts monarhiem nav tik pārliecinošs. 2013. gadā 58% dāņu apgalvoja, ka vēlas saglabāt monarhiju, savukārt 31% aptaujāto iestājās par republiku. Tajā pašā gadā 64% zviedru atbalstīja monarhiju kā valsts pārvaldes formu, tomēr vienlaikus 48% respondentu vēlējās, lai karalis Kārlis XVI Gustavs aizietu no troņa un viņā vietā stātos vecākā meita princese Viktorija, liecina Zviedrijas sabiedriskā radio arhīvi.
Spānijā 2014. gadā notika karaļa maiņa, jo pēc 39 gadus ilgas valdīšanas karalis Huans Karloss I nodeva troni savam dēlam Felipem VI, pērn 81% spāņu bija apmierināti ar jaunā valdnieka darbu un 70% piekrita, ka monarhija "atbalsta un aizsargā demokrātisko sistēmu politisko krīžu laikā", vēsta izdevums El Pais. Laikā, kad Huans Karloss I paziņoja par atkāpšanos no troņa, tikai aptuveni puse Spānijas iedzīvotāju izteica atbalstu monarhijai. Zemais atbalsts bija saistīts ar finanšu un korupcijas skandāliem, kuros bija iesaistīti vairāki karaliskā nama locekļi.
Arī Beļģijas karalis Filips, kurš tronī kāpa tikai pirms nepilniem trim gadiem, iemantojis augstu popularitāti lingvistiski un politiski sašķeltajā valstī. 69% Beļģijas iedzīvotāju pilnībā vai gandrīz pilnībā uzticas monarham, šomēnes veiktā aptaujā noskaidrojusi telekompānija RTL-TVI. Savukārt tās kaimiņu karaļvalstī Nīderlandē 2013. gadā pēc karalienes Beatrikses lēmuma nodot troni dēlam Vilemam Aleksandram gandrīz 80% iedzīvotāju atbalstīja monarhiju.
Visu Ulda Ķezbera rakstu Eiropiešiem kronis nespiež lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!