Pirmdien, 10.jūnijā, Kristiāns ieradās no Ziemeļamerikas, kur pēdējos trīs gadus spēlēja dažādos hokeja klubos. Lidostā viņu sagaidīja māsas un draugi. Vakaru 20 gadu vecais puisis pavadīja kopā ar draugiem Vecrīgas klubā. Vakara gaitā viņš vairākas reizes ieminējās, ka grib nopeldēties, bet draugi jauno hokejistu atrunāja. Ap vieniem naktī Kristiāns vienatnē devās pāri tiltam Pārdaugavas virzienā un metrus desmit no krasta ielēca Daugavā, iepriekš kārtīgi salokot un pie margām noliekot drēbes.
Ap 1.40 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) piezvanīja kāda garāmgājēja, ka Daugavā ielēcis un pazudis cilvēks. Divas motorlaivas vairāk nekā stundu pārmeklēja apkārtni starp otro un trešo tilta balstu, kur puisis bija ielēcis, bet neko neatrada. Sociālajos tīklos nekavējoties uzplaiksnīja baumas par «mīklainiem, miglā tītiem apstākļiem» un pašnāvību. 14.jūnijā Daugavā netālu no Vanšu tilta tika pamanītas vīrieša mirstīgās atliekas.
Noskaidrojot personas identitāti, apstiprinājās, ka bojāgājušais ir Kristiāns Pelšs. Policija notikušo nekomentēja, vien apstiprināja bojāejas nevardarbīgo raksturu. Viss izrādījās banālāk, nekā šķita sākumā. «Kārtējā idiotiskā nejaušība. Tu vari būt nez cik sportisks, tas nenozīmē, ka vari lēkt naktī upē no 10–15 metru augstuma. Dzīvība ir trausla arī jauniem, atlētiskiem cilvēkiem,» saka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Katastrofu medicīnas centra vadītājs Mārtiņš Šics.
«Kristiāna bojāeja ir liels zaudējums ne vien vecākiem, draugiem un hokejam, bet sabiedrībai kopumā. Mūsu ir mazāk par diviem miljoniem, un katrs jauns, talantīgs cilvēks, kura panākumi tiek atzīti pasaulē, ir nacionāla vērtība,» atzīst Liepājas Metalurga jauniešu treneris Aleksandrs Cicurskis, kurš pirmos soļus hokejā pirms desmit gadiem palīdzēja spert arī Kristiānam.
Kristiāns ir dzimis tālu no lielā hokeja — Preiļos. Var tikai mēģināt iztēloties, ko nozīmē no šādas provinces pilsētas izsisties līdz Kanādai. Turklāt, kad Kristiānam bija pieci gadi, ārsti teica, ka viņš ir fiziski neattīstīts, vārgs bērns. Tādēļ vecāki nolēma, ka veselībai par labu nāks sports, un turpmākos divus gadus zēns trenējās džudo. Kad tika uzcelta Daugavpils ledus halle, astoņus gadus vecais Kristiāns pēc tēva iniciatīvas pirmo reizi uzkāpa uz slidām. Tālāk bija nebeidzami treniņi un pilnīga nodošanās hokejam Liepājā, tad atkal Daugavpilī, Rīgā un visbeidzot Kanādā.
2010.gadā tolaik 17 gadus veco Pelšu Nacionālās hokeja līgas (NHL) draftā ar kopējo 181.numuru izvēlējās Edmontonas Oilers vienība. Līdz spēlēšanai NHL viņš vēl nebija ticis, spēlēja fārmklubos— Rietumu hokeja līgas (WHL) komandā Edmontonas Oil Kings, Austrumkrasta hokeja līgas (ECHL) klubā Stoktonas Thunder un Amerikas hokeja līgas vienībā Oklakomasitijas Barons.
Vienaudzis hokejists Ralfs Freibergs Kristiānu raksturo kā klusu, apdomīgu puisi, kurš nekad neaprunāja citus spēlētājus. «Kā hokejists viņš bija izcils, līdzīgs Skrastiņam. Pēc manām domām, viņš ir pēdējo desmit gadu laikā spēcīgākais hokejists. Viņš visu laiku sevi pilnveidoja.» Ralfs atceras, kā Kristiāns savā brīvajā laikā piecos no rīta piestiprinājis pie kājām riepas un slidojis, lai stiprinātu kāju muskuļus.