Ja Rīga ir valsts gaisa vārti, tad mēs, tā teikt, vārtiņi, – vēsta pabalējis teksts no kāda apdzeltējuša Lejaskurzemes reģionālās avīzes izgriezuma. Šādas un vēl citas pagājušā gadsimta liecības iekrājis vienīgais latviešu aviācijas vēsturnieks Edvīns Brūvelis, un, ja ne 1923. gadā dzimušā vīra centība, daudzu notikumu mūsu pagātnes lappusēs iztrūktu. Tagadējā Liepājas lidosta kara vajadzībām izveidota pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, taču gaisa satiksme līdz ar pašu lidaparātu būvi tur attīstījusies jau krietni agrāk, apdzīvojot tā sauktā Velnciema teritoriju. Par to, vai nule kā no jauna durvis vērušajam lidlaukam ir nākotnes perspektīvas, vēsturnieks runā izvairīgi – dzīvosim, redzēsim. Lidostas priekšnieki gan ir ar lielām ambīcijām un plašu attīstības redzējumu.
Loķenes pret bekonu un sviestu
Pirmoreiz Velnciema lidlauka – saukts arī par Ziemeļu aerodromu – vārds arhīvu materiālos atrodams 1919. gadā, kad dota pavēle organizēt ūdens aviācijas grupu, bet faktiska darbība tur sākās pēc 1922. gada. "Latvija, neskatoties uz savu nabadzību, tad iepirka pirmās hidrolidmašīnas no Itālijas," piebilst vēsturnieks. Gandrīz tajā pašā laikā sāka formēties arī sauszemes aviācijas vienība. Pēc tam ik pa laikam Velnciema lidlauks tika papildināts ar jaunākiem lidaparātiem, bet vecie norakstīti. Nemitīgi notika pilotu mācības un tika veikta krasta līnijas novērošana, neiztika arī bez avārijām, kopumā zaudējot deviņus lidotājus un sešus hidroplānus. Par unikālu vēstures liecību varot uzskatīt 1936. gada notikumus – trīs hidroplāni no Liepājas devās rietumu virzienā un aplidoja visu Ziemeļeiropu. Lidotāji gaisā atradās gandrīz 36 stundas un mēroja 6210 kilometru.
Brūvelis uzsver, ka, iztēlojoties Ziemeļu aerodromu, jāatmet mūsdienās pierastās ainas, – sākumā par skrejceļu kalpoja zaļš lauks, ne speciāli izbūvēts celiņš. Taču 1937. gada sākumā izveidoja arī betona skrejceļu, un 15. jūnijā atklāja pirmo pasažieru līniju Rīga–Liepāja. Lidojumi bijuši tik precīzi, ka vietējie pēc tiem regulējuši savus pulksteņus. Gaisa satiksmes prieks maksājis veselus 10 latus, tomēr pasažieru plūsmai tas neesot traucējis. Latvijas gaisa satiksme toreiz Anglijā iegādājās divas divplākšņu lidmašīnas – Ziemeļu lidlauks bija īss, un šiem lidaparātiem bija neliels ieskrējiens. Runā, ka tehnika iegādāta Anglijā, jo Latvija uz turieni eksportēja kokmateriālus, bekonu un sviestu, bet citas valstis par lidaparātiem prasīja valūtu. Jāpiebilst, no 1925. līdz 1927. gadam Liepājas Jūras aviācijas divizionā dienēja arī pretrunīgi vērtētais Herberts Cukurs.
Pašiem savi lidaparāti
1935. gada nogale pāršķir jaunu aviācijas vēstures lapu Liepājā – Karostas darbnīcās sākās lidmašīnu būve. Pirmais pašu rokām veidotā lidaparāta purns mākoņus ceļā uz Rīgu stumdīja jau 1936. gada janvārī. Liepājnieki neturēja sveci zem pūra un padarīto labprāt atrādīja tuviem un tāliem ciemiņiem. Raksti tā laika avīzēs vēsta, ka viesi ar apbrīnu acīs uzlūkojuši Karostas darbnīcās tapušo tehniku. Viens no tur strādājošo inženieru mērķiem bijis panākt pēc iespējas lētāku lidmašīnu būvi, tajā pašā laikā nezaudējot kvalitāti un lidspēju. Tomēr, par spīti labajiem panākumiem, jau 1938. gadā neskaidru iemeslu dēļ lidaparātu būvniecības darbus pārtrauca un telpās iekārtoja pienotavu iekārtu ražotni.
"To darīja, neņemot vērā lidmašīnu būvē līdz tam ieguldītos prāvos līdzekļus un inženiertehniskās domas augsto profesionalitāti," vēsta kāds laikraksta izgriezums, kurā autors retoriski vaicā, vai tikai būvvēstures noslēgums Liepājā nav norāde arī uz mūsu pašu līdzdalību savas valsts traģiskā likteņa izlemšanā.
Viltības pret ienaidnieku
Neilgi pēc lidmašīnbūves ēras norieta meklējamas arī paša Velnciema aerodroma beigas – 1939. gadā Liepājas jūras kara bāze nonāca Sarkanās armijas rokās. Konkrētā teritorija savu nelielo izmēru dēļ nespēja apmierināt visas karaspēka vajadzības, tāpēc drīz vien sākās jaunas vietas meklējumi, kas realizējās tagadējās lidostas teritorijā – Bates muižai piederošajā pļavā netālu no Grobiņas pilsētas. Liepājas lidlaukā, ko toreiz sauca Grobiņas vārdā, steidzamības kārtā izveidoja kara aerodromu.
"To darīja ātri, jo bija sliktas attiecības ar zviedru un amerikāņu aviāciju – tie bieži vien veica izlūklidojumus gar Kurzemes piekrasti, lai noteiktu, kur atrodas krievu radarstacijas,» zina teikt Brūvelis. Arī tur sākotnēji skrejceļš bijis vien lauks, taču tā garums atļāva manevrēt iespaidīgākiem lidaparātiem, tostarp iznīcinātājiem, kurus izmantoja, lai sargātu krasta līniju. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu darbību, blakus izbūvēja arī kazarmas, štāba ēku, virsnieku māju un citas celtnes. Zinātāji teic, ka pirms Otrā pasaules kara netālu no jaunā aerodroma izveidots arī viltus lidlauks, kurā izraktas lidmašīnu kontūras – lai uzbrukumu gadījumā maldinātu pretiniekus un tie mestu bumbas tukšā laukā. Nav rakstveida vēstures liecību, kas šo faktu apstiprinātu, tomēr, izmantojot mūsdienās jau tik pierastās Google earth satelītfotogrāfijas, SestDiena pārliecinājās, ka vēl šodien uz lauka tiešām redzami lidaparātu tēli.
Visu rakstu par Liepājas lidostas pagātni, tagadni un nākotni lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!