Šā gada septembrī noslēdzās īstens laikmetīgās kultūras mēnesis: tika aizvadīta gadskārtējā Baltā nakts, un noslēdzies arī laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 9, kas savulaik radies tieši krīzes pīķa stundā, kad Kultūras ministrijas budžets tika samazināts vairāk nekā uz pusi un Rīgas centrā pēkšņi bija atbrīvojušās daudzas veikalu telpas. Šogad festivāls mājvietu bija atradis bijušajā LU Bioloģijas fakultātes mājā. Solvita Krese, kura ir arī viena no festivāla kuratorēm, atzīstas, ka ir patīkami pārsteigta par auditoriju – iepriekš viņa novērojusi, ka festivālu apmeklē aizvien jaunāki ļaudis, bet šogad gana liela interese bijusi arī no vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem. Organizatori to saista ar nule sākto mākslas vēstnešu programmu. Tajā tika aicināti interesenti, kuri būtu gatavi ne tikai mācīties, bet pēcāk dažādās centra izstādēs arī sarunāties ar apmeklētājiem par un ap konkrētajiem mākslas darbiem. Licies, ka pieteiksies daži desmiti, taču interesi izrādījuši ap 260 cilvēku, no kuriem ar lielām grūtībām atsijāti 30. Lai gan runa joprojām ir par latviešu intraverto cilvēku, Krese novērojusi, ka teju nekad mākslas vēstnešus nav manījusi nīkstam aiz garlaicības.
Cilvēki grib sarunāties un izprast.
"Ar laikmetīgo mākslu bieži vien ir tā, ka tu palaid cilvēku it kā mežā, un tad viņš kļūst piesardzīgāks, jo pašam liekas, ka daudz ko nesaprot. Bieži arī izstādes pavada sarežģīti teksti, kas ir saprotami vien profesionāļu auditorijai, un rezultātā skatītājs jūtas aizkaitināts un nezinošs, un tas var atgrūst no nākamajiem izstāžu apmeklējumiem," mākslas vēstnešu programmas nepieciešamību pamato Krese. Taču tas ir tikai viens solis laikmetīgās mākslas izpratnei un tās nepieciešamības pamatojumā sabiedrībai.
Runas par Laikmetīgās mākslas muzeju nu jau iezīmējušās skaidri, un pagaidām viss liecina, ka 2021. gadā tā sauktajā Jaunajā Hanzas pilsētā tam ir jābūt gatavam. "Neskatoties uz to, ka es ļoti atbalstu to, ko dara ABLV banka un Teterevu fonds, tas tomēr būs privāts muzejs. Banka ir veidojusi arī daļu no laikmetīgās mākslas kolekcijas (otru daļu veido Kultūras ministrija), kas tiks nodota jaunajam muzejam. Taču nevienam privātajam muzejam nav pienākums programmatiski rūpēties par visaptverošu Latvijas mākslas neseno vēsturi, tās kartēšanu, lūkojoties uz pašreiz notiekošajiem mākslas procesiem vēsturiskā griezumā," uzsver Krese. Līdz ar to pagaidām nav skaidrības, vai un kā notiks mākslas pētniecība, darbs ar arhīvu un citas lietas, ko muzeju apmeklētājs parasti ikdienā neredz, taču kas ir svarīgas nozares attīstībai kopumā.
Latvija ir tāda jauno, daudzsološo mākslinieku zeme
Pati Solvita Krese laikmetīgo mākslu definē kā refleksiju par aktuālo, tie ir centieni atspoguļot dažādus sabiedrībā notiekošus procesus. Tai pašā laikā būtiski piezīmēt, ka mūsdienās, jo īpaši Latvijā, mākslas darbi visbiežāk top kā pasūtījuma darbi. Līdz ar to rodas jautājums – vai tik tiešām laikmetīgā māksla var atspoguļot realitāti, ja tā top vien pie noteiktiem nosacījumiem? "Darbi top kā pasūtījums, jo tam ir gluži pragmatisks iemesls – mākslinieki bieži vien nevar savas idejas realizēt, jo nav tādu līdzekļu," paskaidro LLMC vadītāja. Kad tiek izsludināts kāds projekts, mākslinieki visbiežāk atnākot jau ar gatavām, ilgākā laika periodā tapušām skiču burtnīcām. Latvijā esot vien daži, kuri var izdzīvot tikai no savu darbu pārdošanas. Tikpat daži ir arī mākslas mecenāti un privātpersonas, kas pērk mākslas darbus sev.
"Latvija ir tāda jauno, daudzsološo mākslinieku zeme," saka mākslas zinātāja. "Viņi aug, tūlīt viss būs, tūlīt tu viņu vedīsi uz starptautiskām izstādēm... un tad viņiem piedzimst bērni, un tad beidzot ir jāiet strādāt." Liela daļa šajā dzīves posmā pārtrauc radīt, jo ikdiena prasa savu, ir jāuztur ģimene. Visticamāk, tāpēc arī vairāk rūdīti mākslinieki Latvijā pārsvarā ir vīrieši. Krese atceras, ka pirmspēdējā Purvīša balvas pasniegšanas ceremonijā uz skatuves kā kandidāti stāvēja tikai seši kungi.
Ko darīt, lai Latvijas mākslinieki varētu atļauties būt tikai mākslinieki? LLMC vadītāja atgādina, ka Latvijas mākslas ekosistēma sastāv gan no mākslas tirgus, gan publiskā finansējuma. "Mākslinieki rada domāšanā un refleksijā balstītus darbus, kas ne vienmēr ir tirgus prece. Tā ir arī jauna pieredze. Laikmetīgā māksla ir ne vien nosacīts sabiedrības un realitātes spogulis, bet arī domāšanas forma, ko nedrīkst novērtēt par zemu." Viņa piebilst, ka laikmetīgā māksla iet laikam pa priekšu un tas, kas savulaik bijis eksperiments vai domāšanas pagriezienu veicinošs fakts, nekad nav bijusi arī tirgus prece. "Būtu jocīgi, ja tā būtu, jo tas jau ir savam laikam priekšā," ir pārliecināta eksperte. Krese atgādina, piemēram, par Dišāna pisuāru, ko šodien atzīst kā izcilu sava laikmeta mākslas liecību, bet, kad mākslinieks 1928. gadā to atnesa uz galeriju, šī izpausme, paliekot pie pieklājīga formulējuma, raisīja neizpratni. Taču mākslinieka parakstītais tualetes atribūts, kā norāda Krese, fundamentāli mainīja priekšstatu, kā domāt par mākslu.
Arī šodien varbūt ir kāds mākslinieks, kas savu darbu dēļ būtu gatavs mirt, taču tiklīdz uzrodas bērni, šādas domas vairs nav aktuālas
Šobrīd noris darbs pie Radošās personas statusa likuma, kas varētu kaut daļēji risināt lielo nedrošību, ar ko jāsaskaras, ja arī pēc "jauns un daudzsološs" perioda ir vēlme turpināt būt māksliniekam. Krese zina stāstīt, ka daudzās valstīs ir mākslinieku stipendijas, ko var iegūt, piemēram, gadu vai trīs, ja pierādi, ka radoši strādā. Latvijā laikmetīgās mākslas apriti nodrošina galvenokārt nevalstiskais sektors, taču tas pagaidām nozīmē arī neskaidrību par nākotni. LLMC jau tagad slēdzot līgumus par projektiem, kas tikšot realizēti pēc trim gadiem, taču līdz tam esot jāizdzīvo. "Visu šo institūciju izdzīvošana ir laimes spēle," vērtē eksperte. Naudas maz, drošības vēl mazāk, taču vismaz ir adrenalīns! Secinu – ja tā, tad nekur tālu no tādas romantiskas izpratnes par mākslinieku, kas dzīvo pagrabā, rada ar savu salauzto sirdi un beigās nomirst no diloņa, neesam. LLMC direktore ar smaidu piebilst, ka arī šodien varbūt ir kāds mākslinieks, kas savu darbu dēļ būtu gatavs mirt, taču tiklīdz uzrodas bērni, šādas domas vairs nav aktuālas.
Zīmējot tālākas nākotnes vīzijas, Krese vēlētos redzēt programmatiskāku laikmetīgās mākslas attīstību, tas nozīmē arī nopietnāku mākslas darbu uzkrāšanu un izpēti, savienojot skatu uz vēsturi ar nākotnes redzējumu.
Ja laikmetīgā māksla atspoguļo realitāti, tad ko par mūsdienu Latviju ir iespējams uzzināt, lūkojoties vien mākslā? Kresei šķiet, ka latviešu māksliniekus, ja vien ir iespējams vispārināt, vieno vēlme drīzāk ieskatīties sevī un pievērsties vispārcilvēciskām vērtībām, mazāk atspoguļot politisko un sociālo realitāti. Vēsture gan rāda, ka nepieciešamība pārmaiņu saucēju vietā var nolikt arī mākslinieku.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.