Iluta Straģe jau bērnībā sapņojusi par dzīvi laukos, ka būs viena gotiņa, cūka, aita un citi zvēri. Šodien viņa kopā ar vīru, četriem bērniem un piekto zem sirds saimnieko Lobgales muižā zemnieku saimniecībā Krišjāņi. Saimniecībā nodarbojas ar piena lopkopību, graudkopību un citām ierastām lauku lietām, taču Lobgales muiža ir unikāla arī ar to, ka šeit aug pagaidām vienīgais piena aitu ganāmpulks Latvijā. Saimniece pieļauj, ka varbūt kādā saimniecībā dzīvo vēl pa pārītim pienu arī cilvēkiem dodošas aitas, taču nopietnākā līmenī ar to nodarbojas vien z/s Krišjāņi. Viņa gan gribētu, lai piena aitu ganāmpulki būtu vēl, tad varētu sadarboties, līdzīgi kā to dara kazu audzētāji, kopīgi saražot pieklājīgākus apjomus, apmainīties ar pieredzi un, kas jo īpaši būtiski, – auniem.
Kad atbraucam uz saimniecību Bauskas novada Brunavas pagastā, aitas vēl ir kūtī. Viņu ir ap 30, arī viens auns, no kura mūs saimniece mudina ļoti uzmanīties. Lai gan šīs šķirnes auniem nav ragu, ganāmpulka barvedim ir autoratīvs vadības stils. Pēdējo reizi, kad saimniecībā viesojusies žurnāliste, auns to sabadījis. Saimniece arī stāsta, ka auns ir sapratis, ka vislabākā pieeja cīņai ar cilvēku ir iebadīšana ceļa locītavā no aizmugures. Tad divkājainais ātri esot gar zemi. Rūpīgi vērojot auna gaitu, manu, ka šīs aitas vairāk mīl komunicēt ar cilvēku nekā citas Latvijas kalnos un ielejās sastaptās. Ganāmpulka īpašniece stāsta – tas ir tāpēc, ka aitas tiek slauktas, līdz ar to izveidojas personīgākas attiecības.
Ilutas aitas lauž manu stereotipu par mājlopiem kā cīruļiem, kuru dēļ agri jāceļas arī saimniekiem. Gan saimniecei, gan aitām patīk ilgāk pagulēt, jo īpaši ziemā, kad rīti vēl tumši.
Aitas piens ir treknāks nekā govs un kazu piens
Saimniecībā kopumā apsaimnieko ap 700 hektāriem zemes, un Ilutas lieta ir gan govs, gan aitas piena pārstrāde. Aitu ganāmpulks un piena pārstrāde pēc gada varētu tikt arī pie bioloģiskā sertifikāta, jo saimniecība šobrīd atrodas tā saucamajā pārejas periodā.
Pie pirmajām piena aitām Iluta tikusi pirms četriem gadiem. Atvedusi no Igaunijas Ansīti un Grietiņu. Aitas piens ir treknāks nekā govs un kazu piens. Pašreiz, kad aitas jau gatavojas "iet ciet", piens atgādina saldo krējumu – tas esot uz pusi treknāks nekā vasarā. Lai pagatavotu 1 kg siera, rudenī vajagot vien trīs litrus piena. Vasarā būtu nepieciešami 6 litri. Savukārt, lai pagatavotu 1 kg siera no kazas piena, ir nepieciešami 10 litri, no govs piena dažkārt pat vairāk. Saimniece skaidro, ka atšķirībā no kazas piena aitas pienam nav nekādas piegaršas.
Tur mēs ar fotogrāfu nevaram iebilst. Man krēmīgais dzēriens nedaudz atgādina vaniļas mērci bez izteikta vaniļas aromāta. Iespējams, tas ir saldāks par govs pienu. Aitu īpašniece slavē savas piena devējas un saka, ka gan olbaltumvielas, gan vitamīni aitas pienā ir lielākā skaitā. Šis piens der cilvēkiem, kam ir govs piena nepanesamība. Produkts ir trekns un sātīgs, tāpēc to vajag patērēt mazāk.
Iluta cilvēku iepazīstināšanu ar aitas piena produkciju sākusi nevis ar pienu, bet saldējumu. Cilvēki pamanījuši, ka, jā, pēc vilnas negaršojot. Tomēr kopumā pēc dalības dažādās izstādēs viņa secina, ka Latvijā nezina, ka ir iespējams arī aitas siers, lai gan ap 3% piena Eiropas Savienībā iegūst tieši no aitām.
Pieprasījums pēc aitas piena produkcijas pārsniedz piedāvājumu
Pēc piena, kas tiek pasniegts muižas interjerā labi iederošās glāzītēs, tiekam līdz jogurtam, kas ir biezs un pēc konsistences atgādina grieķu tipa jogurtu. Šo produktu varot nopirkt arī dažādos ekoveikalos Rīgā. Lai gan vasarās ar saldējuma busiņu apbraukāti dažādi tirdziņi visā Latvijā, Iluta secina, ka pagaidām visatvērtākie klienti dzīvo Rīgā. Mielojamies arī ar aitas piena saldējumu. Saimniece stāsta, ka parasti, gatavojot klasisko balto saldējumu, ir nepieciešams saldais krējums, bet aitas piena gadījumā pilnīgi pietiek ar pliku pienu. Rudenī vairs pat īsti saldējumu nevar sagatavot, jo piens kļuvis par treknu saldējumam. Tas nozīmē – ja gribētu gatavot saldējumu arī rudenī, būtu jāpārtaisa recepte.
Vēl saimniece gatavo mīksto krēmsieru un sapņo drīz sākt ražot arī nogatavināto, cieto aitas sieru ar nelielu pelējuma kārtiņu apkārt. Tas ļautu pagarināt sezonu, kad cilvēkiem ir pieejama vietējā aitas piena produkcija. Aitas, līdzīgi kā kazas, ziemas periodā pienu nedod, jo risina demogrāfijas jautājumus. Ap martu pasaulē nāks jēriņi. Tad kūtī dzīvošot gan Ilutas bērni, gan suns – visiem jēriņi ļoti patīkot. Iluta šogad gaidot ap 50 mazuļu. Tā kā saimniecība ir ceļā uz bioloģiskā sertifikāta iegūšanu, dzīvnieku labturības prasības nosaka, ka pirmos divus mēnešus pēc jēru piedzimšanas piens pienākas tikai mazuļiem. Pēc tam no maija aitas būs gatavas dalīties arī ar cilvēku. Jogurtu, sieru un saldējumu varot ražot arī no saldēta piena, taču pagaidām milzu uzkrājumus veidot nevarot. Pieprasījums pēc aitas piena produkcijas pārsniedz piedāvājumu.
Jauno muižnieku pašu vajadzībām aitas piens ir kļuvis tikpat pašsaprotams kā govs piens. Iluta to pievieno gan pankūkām, gan putrām. Un viņas mīļākais kēkss vislabāk izdodoties tieši no aitas piena jogurta, nevis govs piena paniņām, kā paģēr recepte.
Nākotnē bez siera nogatavināšanas un līdz ar to jaunu projektu rakstīšanas ir sapnis arī par nopietnāku aitas piena izpēti. Jo īpaši Ilutu interesējot aitas piena izmantošanas bērnu pārtikā. Tāpat būtu jāpēta aitas piena suliņu izmantošanas iespējas. Suliņas ir produkts, kas paliek pāri, gatavojot sieru. Viņa ir iestājusies biznesa inkubatorā, labprāt apmeklē dažādus kursus un apmācības, izmanto Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra pakalpojums. Ir realizēti arī atsevišķi projekti, lai saimniecību attīstītu. Tāpēc Lobgales muižā negaužas par valsti vai kādiem citiem viņiem.
Piena aitas nav gaļas dzīvnieks, taču aitu mātēm dzimst arī puikas. Līdz ar to saimniecības ienākumi ir no piena, gaļas un arī vilnas. Ostfrīzijas piena aitām, kas ir viena no šķirnēm Straģu aitu ganāmpulkā, esot citāda vilna, ar garāku šķiedru. Saimniece plāno nocirpto vilnu iekrāt un pēcāk samainīt jau pret tās pašas aitu šķirnes vilnas dziju. Tad arī to varētu piedāvāt pārdošanā.
"Parasti saka: lai varētu normāli izdzīvot ar aitām, vajag vismaz 100 aitu mātes. Man jau vēl ir kur augt," atzīst saimniece. 300 litru piena dienā būtu vareni. Tas gan nozīmētu jaunas, plašākas kūts celtniecību, taču, šķiet, Brunavas puses saimniekus tas nebiedē.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Gardēdis
no Sarkandaugavas