Viņš ir daudzpusīgs un var izpausties plašā ampluā: no kora Balsis vadīšanas ikdienā līdz dalībai televīzijas šovos. Ja vajag, viņš var uzvilt zeķbikses un kļūt par Senās mūzikas festivāla reklāmas seju. Ar kādām izjūtām sagaidi Pasaules koru olimpiādi? Ar dažādām, jo būšu gan olimpiādes dalībnieks, gan aculiecinieks klausītāju rindās. Kā šī vērienīgā projekta organizētājam man gribētos, lai koristi, kuri sabrauks no visiem kontinentiem, vēlāk stāstītu, cik Latvijā bija forši. Rīgā ieradīsies kori no visas pasaules, šeit saskarsies Rietumu un Austrumu kultūras, būs daudz viesu no Āzijas, Japānas un Ķīnas. Minētajās zemēs cilvēki stingri ievēro hierarhiju, un mums tas jārespektē. Sarunas ar koriem var notikt tikai vadības līmenī. Kad Japānā braucu metro, atdevu sievietei savu sēdvietu, taču pēc tam saņēmu aizrādījumu, jo tādējādi biju sievieti apkaunojis, parādot, ka viņa ir vāja.
Uzņemot ārzemniekus, jādomā arī par ēdienkarti, noteikti jābūt pilnvērtīgam veģetārajam piedāvājumam. Paldies Dievam, raideru (prasību saraksts — red.) koriem gan vēl nav (smejas). Lai izvērstos jauka komunikācija, olimpiādei pieaicināti valodu zinātāji, piemēram, spāņu un japāņu valodā runājoši jaunieši.
Koru olimpiādē ļoti gaidu 15.jūlija Sakrālās mūzikas koncertu, kurā diriģēšu Uģa Prauliņa majestātisko Gloria no Missa Rigensis, skanēs arī grandiozais Riharda Dubras Te Deum. Savukārt 13.jūlijā diriģēšu Mežaparka lielkoncertā, kur latviešu kori rādīs mūsu Dziesmu svētkiem raksturīgo repertuāru. Kopā ar mums šai koncertā uzstāsies arī 700 ārvalstu dziedātāju, kuri apguvuši tekstus latviešu valodā.
Sēdēt žūrijā nebūs viegli, četras dienas no rīta līdz vakaram nav nekāda atpūta. Esmu to darījis ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Ceru, ka būs laika arī pašam klausīties ne tikai konkursus, bet arī koncertus.
Esi bijis Dziesmu svētku virsdiriģents un uz savas ādas izbaudījis, ko nozīmē šāda mēroga pasākums. Vai olimpiāde būs kas vēl grandiozāks?
Olimpiāde ir sacensības, līdzīgi kā sportā. Katrs brauc parādīt sevi, iegūt kausus un reitingus. Tukšā neaizbrauc neviens.
Kāds būs olimpiādes «sausais atlikums»?
Jauni kontakti, idejas un projekti. Šādi konkursi vienmēr dod lēcienu starptautiskā apritē.
Spriežot pēc daudzajiem pienākumiem, esi aizņemts no rīta līdz vakaram. Vai tev ir arī sava dzīve?
Nu, ir jau. Bet baigi daudz par to nekad nestāstu. Viss, kas nav publisks, ir tikai mans.
Un kas tas būtu?
Tie ir mani tuvākie draugi un kopā pavadītais laiks. Man patīk aktīva atpūta, nevaru ciest gulēšanu mājās. Dzīvoju pēc principa: šeit un tagad. Tiklīdz savā galvā ļauj notikumiem pārklāties, iestājas laika haoss, tu vienkārši pārslogo sevi. Augstskolā Attīstība man pasniedza reliģijas fenomenoloģiju, un tā uzzināju dzenbudisma mācību, ka miesai, dvēselei un prātam jābūt vienā vietā.
Kāpēc vispār izlēmi studēt Attīstībā?
Pēc Mūzikas akadēmijas sapratu, ka mans diriģenta instruments ir dzīvs cilvēks. Līdz tam ne filozofija, ne psiholoģija nopietni netika mācīta, bet diriģēt jau nenozīmē tikai plātīt rokas. Man jāspēj cilvēkus emocionāli tiktāl uzlādēt, lai viņi korī maksimāli atvērtos.
Vai tagad labāk saproti cilvēkus?
Jau pirmajā psiholoģijas lekcijā pasniedzējam teicu, ka nevienu grāmatu nelasīšu, jo negribu dzīvot stereotipos. Psihologiem kā ekspertiem es neticu, tikpat labi pats esmu psihologs jebkurā brīvā brīdī.
Cik jūtīgs pats esi?
Pietiekami, taču esmu iemācījies neko sev līdzi astē nevilkt. Ja ir sāpe, vajag to izsāpēt, ja prieks — tam ļauties. Esmu bijis dusmīgs, pārskaities un ļāvis šīm emocijām vaļu tieši tajā pašā brīdī, neko sevī nebloķējot. Tad tas atlaiž.
Kā tu izlādējies?
Fiziski. Man vajag izārdīties un kārtīgi izsvīst. Spēlēju volejbolu, basketbolu, futbolu, braucu ar riteni un otro gadu — ar savu mocīti. Man patīk vējā izvēdināt galvu, sajust dabas smaržas.
Ko dari, kad gribas pilnīgu mieru?
Man galvā vienmēr skan melodiju fragmenti, mazi motīvi, kas nemitīgi atkārtojas. Tie palīdz un atslēdz no pilnīgi visa. Varu stāvēt un ilgstoši skatīties, kā līst lietus.
Daudz tiek runāts par kultūras cilvēku trūcīgo dzīvi Latvijā. Vai jūties trūcīgs?
Kur tik neesmu bijis un ko darījis! Godīgi sakot, es būtu laimīgs, ja varētu nodoties vienīgi mūzikai un strādāt ar savu kori Balsis. Pērn mēs sniedzām 76 koncertus, amatieriem tas ir liels skaitlis, taču atsevišķi par producēšanu un organizēšanu man neviens nemaksā, tā ir paša iniciatīva. Iztiku sev nopelnu ar citām lietām: darbu nodibinājumā Rīga 2014 un dažādiem projektiem, neatsaku arī pasākumu vadīšanu. Latvijā reti kurš diriģents var pārtikt no darba vienā korī. Starp citu, savulaik saņēmu piedāvājumu vadīt Nacionālās operas kori.
Kāpēc tad atteicies?
Opera īsti nav mans aicinājums, turklāt man nav interesanti atdoties vienam žanram.
Visu interviju ar Intu Teterovki lasiet žurnāla Sestdiena 4.-10. jūlija numurā.