sinodes pieņemtos grozījumus baznīcas satversmē. Tie paredz, ka ordināciju mācītāja amatā varēs lūgt tikai vīrieši. Rozentāls, tāpat kā abi pārējie Latvijas lielākās luterāņu draudzes Torņakalna baznīcas mācītāji Kaspars Simanovičs un Indulis Paičs, ordinācijas jautājumā pārstāv mazākumu – pret sieviešu ordināciju sinodē nobalsoja 77 procenti balsotāju. Rozentāls savas mācītāja gaitas sāka baznīcā, kurā sieviešu ordinācija bija pašsaprotama lieta, un uzskata, ka robežu un sienu celšana nav baznīcas nākotne.
Vai tiem, kas nav kristieši, ir kāda daļa gar baznīcas diskusijām par sieviešu ordināciju?
Domāju, ka ir. Šis jau nav ļoti specifisks baznīcas iekšējais jautājums: kā likt biķeri vai kur sprediķot – no kanceles vai no pults. Šis ir jautājums par visai kopienai ļoti svarīgu tēmu: kāda ir sievietes vieta.
Tomēr – kāpēc neticīgajiem būtu jābāž deguns ticīgo lietās?
Pirmkārt, evaņģēlijā ir teikts, ka nevienu nedrīkst saukt par neticīgu vai bezdievi, tas ir, kā Jēzus saka, sodāms visaugstākajā tiesā! Baznīca pati bieži vien ļoti labprāt lieto šādu ticīgo un neticīgo šķīrumu, bet ar to iet pret Jēzus vārdiem. Ir laikmeti, kuros sabiedrībai ļoti daudz jāmācās no baznīcas, jo baznīca ir saredzējusi kaut ko tādu, ko pārējā sabiedrība vēl neredz. Bet ir arī pretēji laikmeti, kad baznīcai ir daudz jāieklausās sabiedrībā un jāmācās no tās. Baznīcai vienā brīdī bija jāmaina savs viedoklis par to, ka Visuma centrs ir Zeme. Šī diskusija sākās ārpus baznīcas. Iespējams, arī jautājumā par sievietes lomu un vietu baznīcai jāmācās no tā, kas notiek pasaulē. Un nevajag pretnostatīt baznīcu un pasauli. Patiesībā var teikt, ka šobrīd baznīca ir pakļāvusies pasaules garam, jo tas šobrīd ir radikāls, novelk robežas, nevis apvieno cilvēkus.
Vai šāds sinodes lēmums bija gaidāms?
Jā. Bija cerība, ka balsojums varētu nesasniegt satversmes grozīšanai nepieciešamos 75 procentus. Kad 2008. gadā tika iesniegti priekšlikumi šiem grozījumiem, sākumā tas likās kaut kas neiedomājams, bet pamazām šis priekšlikums izgāja cauri visām birokrātijām un tagad ir pieņemts.
Kā jūs pēc šī balsojuma jūtaties?
Jūtos kā Aizspogulijā, jo tas, kas man šķiet labs, daudziem manā baznīcā šķiet ļoti slikts. Latvijas luterāņu baznīca ir izvēlējusies tādu kā pretēju ceļu tai virzībai, kuru varam vērot lielajā baznīcā, pasaules mērogā. Protams, diskusijas turpināsies kaut vai tāpēc, ka šeit esam mēs, cilvēki, kam ir cits viedoklis. Bet Latvijas baznīca ar šo lēmumu ir devusi liecību, kā tā lasa Rakstus un kādām vērtībām pieder.
Varbūt šis lēmums ir nevis Rakstu interpretācija, bet cīņa par varu?
Mūsu mazākuma lielākais gandarījums ir, ka sinodē netika pieņemts cits ierosinājums, par trīspalātu sistēmu – ka nevis sinodē katram ir viena balss, bet sinode tiek sadalīta trijās daļās: mācītāji, draudžu locekļi un bīskapi un lēmums skaitās pieņemts, ja par to nobalso vairākums katrā no šīm palātām. Šī sistēma ir laba, ja visās palātās ir liels cilvēku skaits, bet mūsu situācijā bīskapu palātā ir tikai trīs cilvēki. Tas nozīmē, ka lēmumu nevar pieņemt, ja divi bīskapi ir pret to. Ja šis ierosinājums tiktu pieņemts, tas dotu bīskapu rokās neproporcionāli lielu varu.
Jānis Vanags, pirms viņš 1993. gadā tika vēlēts par arhibīskapu, neslēpa savu nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā.
Mana teorija mazliet saistīta ar to, ka 1989. gadā vēl bija padomju laikā izveidota sinode. Lielā sinode ar 300–400 pārstāvjiem tad vēl neeksistēja, sinode bija šaurs cilvēku kopums – ap 40–50 cilvēkiem, no kuriem daudzi bija mācītāji. Iespējams, mācītāju vidē sieviešu ordinācija bija kļuvusi ierasta. Vēsturiski raugoties, 80. gadi bija laiks, kad šī prakse tika pārvērtēta, un 1989. gada lēmums pierādīja, ka mēs arī turpmāk gribam darīt tā, kā esam darījuši. Savukārt 1993. gadā jau bija lielā sinode, kurā bija visu draudžu pārstāvji, kuriem, iespējams, bija daudz mazāka pieredze ar sievietēm mācītājām.
1993. gadā sieviešu neordinēšana taču nebija svarīgākais iemesls, kāpēc Jānis Vanags tika ievēlēts par arhibīskapu?
Tajā sinodē es vēl nebiju klāt, bet domāju, ka ne. Tagad tas ir kļuvis par robežas nošķiršanas jautājumu.
Kas ir tas kritērijs, kurš nosaka, vai Svētie Raksti tiek izprasti pareizi?
Kritērijs ir pats Kristus. Tas ir kopīgais Svēto Rakstu gars.
Tātad tikai pats Kristus var pateikt, vai mēs Rakstus lasām pareizi?
Ja ņemam Kristu, viņa dzīvi, viņa attiecības ar cilvēkiem, izturēšanos pret oponentiem, striktu nostāšanos pret farizejiem un rakstu mācītājiem, kas bija tālaika likuma un burta baznīca, izturēšanos ļaunuma, vajāšanu un nāves priekšā, neizbēgami izveidojas mēraukla, ar kuru vērtēt visu pārējo Svētajos Rakstos rakstīto. Ļoti svarīgi ir saprast, ka Svētie Raksti nav konstitūcija, tie ir bibliotēka, kurā varam atrast daudzas un dažādas, bieži vien pretrunīgas cilvēka un Dieva pieredzes.
Cauri šai bibliotēkai varam manīt zināmu virzību, attīstību. Kristietība saka, ka Kristus ir Dieva atklāsme. Ja mēs gribam mēģināt aptvert, kas Dievs ir, mums ir tikai viens veids – raudzīties uz Jēzu. Viss pārējais lielā mērā ir mūsu pašu konstruētas idejas un priekšstati. Varam raudzīties uz Jēzus dzīvi, to, kāds viņš bija kā cilvēks. Domāju, šis cilvēciskums ir centrā, un no tā mēs varam izdarīt secinājumus arī par pārējiem Bībeles tekstiem. Jo Kristus gars ir tas, kas vijas cauri visiem Rakstiem un ļauj saprast, kāpēc mēs tagad ar zināmu skepsi izturamies pret veselu rindu Vecajā Derībā minētu pavēļu.
Mūžīgajai dzīvībai ticat?
Mūžīgā dzīvība, manuprāt, ir nevis dzīve pēc nāves, bet esības kvalitāte. Tai es ticu ļoti – ka mēs, jau šeit dzīvojot, varam mūžīgo dzīvību pamanīt un satvert. Kas rada izjūtu, ka mēs tiešām esam mūžīgas, nemirstīgas būtnes? Man ir bijis jāpiedzīvo pie mirstošiem cilvēkiem interesants novērojums, ka, lai arī viņu ķermenis sairst un fiziskā būtība pārstāj funkcionēt, matērijai sabrūkot, viņos sāk atspīdēt cits dzīvības avots. Pie viena cilvēka piepeši apzinājos ļoti skaidri, ka ir viena līkne, kas iet uz leju, bet viņā ir vēl kāda līkne, kas parādās, pirmajai līknei ejot uz leju, un šo vektoru fiziskais sabrukums neizdzēš. Tāpēc arī attiecībā uz Jēzus augšāmcelšanos stingri pieturos pie idejas, ka tā nebija atgriešanās atpakaļ, bet došanās uz priekšu.
No nāves baidāties?
Esmu daudz par to domājis. Kopš 2009. gada nāve man ir ārkārtīgi svarīga tēma. Nezinu, kā būs, kad tas notiks. Diez vai baidos no Dieva tādā nozīmē, ka mani tur sagaidīs kāds, kuram būs kaut kas pārmetams... Droši vien vairāk baidītos, ka tas var būt sāpīgi. Ir kaut kas, no kā es absolūti nebaidos. Tas ir paradokss, jo, no vienas puses, nāve ir kaut kas šausmīgi traģisks, bet tajā pašā laikā ir izjūta, ka var būt otrādi.
Ja tagad ienāktu Kristus un teiktu, ka sievietes nevajag ordinēt, jūs ar viņu strīdētos?
Es gribētu pastrīdēties!
Visu interviju ar mācītāju Rozentālu lasiet 10. jūnija žurnālā SestDiena!