Nagi noslēpti dūrītēs

Tādus iespaidus Alise Joste ir atvedusi no Maskavas, kurā dažas dienas pirms mūsu sarunas koncertējusi pirmoreiz. Jutusies tur kā bērnībā – maziņa, pamesta un vientuļa tai milzīgajā pilsētā._Singers songwriters koncertā Maskavā bez Alises uzstājušies vēl divi mākslinieki, bet afišā redzams, ka mūsu dziesminieces vārds rakstīts ar lielākiem burtiem. Kāds arī Krievijā izmantojis iespēju savu kolekciju papildināt ar Alises plati Hardships Are Ships_, kas Latvijā saņēma gan Zelta mikrofonu, gan arī tika atzīta par labāko pašmāju albumu pērn pirmoreiz piešķirtajā Austras balvā. Alise gan nedomā, ka šīs balvas viņai uzliek pienākumus, ka tagad būs jāražo albums pēc albuma un jābaidās, ka tie neizdosies tik labi kā iepriekšējais. "Man liekas, ka es tās balvas esmu saņēmusi par jau izdarīto, kas kādam licies labs. Un arī pašai paliek mazliet vieglāk ap sirdi, ka tas nav bijis veltīgi. Protams, vispirmām kārtām es to daru sevis dēļ, un laiku pa laikam mani piemeklē tādas domas, ka varbūt to nevienam nevajag un tas viss ir kaut kāds… sūds," Alise atklāj savu kautrīgo un paškritisko dabu.Skolas laikos viņa pat esot bijusi tik nepamanāma, ka skolotājas bieži atzīmējušas, ka Alise Joste uz stundu nav ieradusies, kaut patiesībā bijusi gan. Esot arī baidījusies celt roku, kaut zinājusi pareizo atbildi uz skolotāja jautājumu. Tomēr, ja pirms desmit gadiem kādā kompānijā, kur notiek saruna par Alisei labi zināmu tēmu, viņa nebūtu iedrošinājusies muti pavērt, tagad gan neesot grūti pateikt visu, ko domā. Dziesmas un skatuve viņu ir atraisījušas. "Jā, es biju ļoti nepārliecināta par sevi, un, ja es kaut ko zināju, man tomēr likās, ka varbūt es to tomēr nemaz nezinu. Man bija ļoti grūti pieļaut to, ka es varētu arī kļūdīties, jo pēc tam saņemties būtu daudz grūtāk, bet, ja tu neesi ne kļūdījies, ne pateicis pareizi, tevi nekas nesatricina. Jo kļūdoties es varētu vispār aizbēgt projām no visa," stāsta Alise, glaudot vienu no saviem kornišas reksiem. Sarunas gaitā arvien vairāk un vairāk atklājas, ka Alisei nepatīk pārmērības. Gan sevī, gan citos. Varbūt tieksme pēc pārmērībām citiem rodas no uzmanības trūkuma bērnībā? Alise saka, ka arī viņai bērnībā trūcis uzmanības – vienmēr licies, ka viss ir negodīgi un brālim visa kā ir vairāk, par ko bieži vien apvainojusies. Arī tagad Alise necenšas izlēkt, lai tiktu pamanīta. "Man negribas pievērst sev uzmanību. Elizabete Balčus krāso sev tādas milzīgas, violetas uzacis, un es nevaru saprast, kāpēc viņai gribas tādas krāsot. Es neiebilstu, ja viņai patīk un viņa tā dara, bet, tiklīdz es pati esmu uzlakojusi sarkanus nagus, man gribas staigāt ar kulaciņos sažņaugtām dūrēm, jo liekas, ka esmu pārāk mēģinājusi kaut kā izlēkt. Man patīk ļoti vienkāršas, piezemētas lietas un arī grūti veidot kontaktu ar cilvēkiem, kas mēģina tā bravūrīgi izcelties."Visu Ulda Rudaka rakstu par Alisi Josti lasiet žurnāla SestDiena 30.septembra - 6.oktobra numurā!