Pirmoreiz rīkojot tolaik vēl mazpazīstamās grupas Prāta vētra koncertu Jāņa sētā, 1993. gadā Aldis Hofmanis esot ļāvies izaicinājumam – līdzīgi kā tagad, piesakot jauno Skaņu un garšu festivālu, kas notiks Siguldas pils dārzā 13. augustā. Tajā viņš liek lietā mūzikas un restorānu biznesa aizkulisēs sakrātās bagātības: zināšanas, pieredzi, atziņas, kontaktus. Tas būs mēģinājums labu mūziku (Rupa & The April Fishes, Latvian Voices, Future Folk Orchestra, Rihards Zaļupe u. c.) apvienot nevis ar ātrās ēdināšanas un lētā alus punktiem uz katra stūra, bet ar restorānu kultūru, pieaicinot Latvijas labākos šefpavārus (Ēriks Dreibants, Aija Gabrāne, Artūrs Taškāns) un dzērienu darītājus, īpaši piedomājot arī par norises vietas noformējumu. Festivālā darbosies no festivāliem ārzemēs pazīstamā žetonu sistēma, lai nav jāpavada ilgs laiks rindās, krāmējoties ar skaidru naudu. Turklāt pāri palikušos žetonus varēšot uz vietas arī samainīt atkal pret naudu, praktiski uzsver Aldis.
Doma par festivālu esot radusies jau pirms četriem gadiem. "Mūzikas festivālu jau gana, un jāatrod kaut kas īpašs, ar ko tu atšķirsies. Vienu vasaru radio Rīga radio pastrādāju par reklāmas daļas vadītāju, un tieši tas bija pagrieziena punkts, kas ļoti mainīja manu muzikālo gaumi. Mūziķim ir jābūt kaut kādai misijai, ļoti svarīga sastāvdaļa ir teksts, un mūzika ir pakārtota tam. Ļoti senos laikos apkārtceļojošie bardi, dziesminieki bija tie, kas pēc būtības pildīja mūsdienu koncertu, radio un arī avīžu jeb ziņnešu funkcijas, jo viņi dziesmās ietvēra stāstus. Ja tu esi tāds mūziķis, agri vai vēlu cilvēki pavilksies uz to un paņems tavu stāstu. Es ļoti cienu Ingus Bērziņa un Renāra [Kaupera] tekstus, ļoti patīk, kā raksta Ūdrītis, – tur ir ļoti laba sinerģija starp mūziku un tekstu. Tas ir ļoti būtiski."
Kukulis uz pusēm
Spilgtā atmiņā šo rindu autoram palikusi tā diena 1993. gadā, kad savas kasetes prezentēja divas grupas – Nejautā un Prāta vētra. Pirmajai bija nelielas svinības mūzikas veikalā ar dažām šampanieša glāzēm, bet otrajai – vērienīgs brīvdabas koncerts Jāņa sētā. "Nejautā bija tā laika jaunās uzlecošās zvaigznes, un mūs vienkārši pielika klāt, jo droši vien bija izdevīgāk pasūtīt Zviedrijā dubultu tirāžu. Mēs paši uztaisījām to lielo koncertu. Palikām parādā, pēc tam ņēmām pat kredītu bankā, lai parādus atdotu," Aldis atklāj patiesību, jo līdz šim bija licies, ka tā bijusi izdevniecība Mikrofona ieraksti, kas atstājusi Nejautā pabērnu lomā, otriem noorganizējot krāšņu ballīti. Izrādās, visu paši. Alda Hofmaņa vārds daudziem joprojām saistās ar Prāta vētru, jo, kaut arī daudz gadu viņi iet šķirtus ceļus, tā joprojām ir Latvijas populārākā grupa. Vienīgā, kas var noorganizēt vērienīgas koncertsērijas uz grandiozām skatuvēm daudziem tūkstošiem apmeklētāju, jo tie latviešiem ir gandrīz kā Dziesmu svētki. Un sākās tas viss kopā ar Hofmani, kurš bija Prāta vētras menedžeris. Arī pirmais nopietnais jebkuras grupas menedžeris Latvijas brīvvalsts laikā, kura izdarītais nes augļus joprojām
"Esam bijuši ļoti traki, ļoti gudri un ļoti psihi – kā Reiganu gadījumā –, bet, pats galvenais, mums visa pamatā ir bijusi brīvības sajūta – tas, ka tu spēlējies, ka tu dauzies, – un primārā lieta nav bijusi nauda. Pirmā ir ideja, un tikai pēc tam nāk nauda. Vismaz, kamēr biju es un kamēr bija Mumiņš (basģitārists Gundars Mauševics, kurš gāja bojā autokatastrofā – aut.), mēs mēģinājām pieturēties pie šāda balansa,» laiku ar Prāta vētru raksturo Aldis.
Grupas solists Renārs Kaupers savulaik kādā no intervijām stāstījis, ka žurnālistikas kursa biedra Alda personā noskatījis savas tolaik vēl mazpazīstamās grupas menedžera kandidātu tāpēc, ka viņš pratis ielīst bez rindas. Ne jau nekaunīgā un brutālā veidā, jo tad viņš tiktu no šīs rindas aiztriekts vai pat dabūtu bietē, bet tā, ka to neviens nepamana. Vismaz neprotestē. Iespējams, tā bijusi attiecīgajā brīdī Renāram prātā ienākusi gana intriģējoša atbilde, kas tikai daļēji atbilst patiesībai, bet Aldis neiebilst: "Es domāju, tā bija tāda labdabīga dauzonīga nekaunība, kas piemīt tikai jauniešiem, kam jūra līdz ceļiem un liekas, ka visas durvis vaļā. Tolaik veikalos bija grūti kaut ko dabūt, to tagad neiespējami iedomāties, turklāt mums – studentiem – bija mazas stipendijas. Bieži gājām uz centrālo unīti (tagad Galerija Centrs – aut.), uz diviem pirkām vienu kefīru un vienu baltmaizi – tās bija pusdienas. Un vēl tā baltmaize bija jānopērk bez rindas, jo rindas bija pēc visa kā," atceras Aldis un atzīst, ka vienmēr bijis no tiem aktīvajiem, kam nagi niez kaut ko darīt. No otras puses, viņš nekad neesot uzņēmies vadītāja, mūsdienu valodā – līdera, pozīcijas. Bijis darītājs, nevis izrīkotājs. Pārejot no 45. uz 2. vidusskolu, atradis sev labu draugu pulciņu, kopā pat filmējuši filmu NATO vajadzībām. "Mēs, trīs džeki, pieteicāmies Latvijas Televīzijā pie vienas dāmītes par studentiem jeb asistentiem, kas palīdzēja kaut ko filmēt, un tad mēs vienā brīdī dabūjām Saeimas pasūtījumu veidot filmu par Krievijas karabāzēm NATO ģenerāļiem. Braukājām, līdām šahtās…" atceras Aldis, kurš joprojām nesaprot, kāpēc to uzticēja darīt viņiem, nevis pieredzējušiem televīzijas profesionāļiem, un tas arī neesot bijis Alda pirksts, ka viņi šo darbiņu dabūjuši.
Kopā ar draugiem bijis televīzijā savs raidījums Atkāpe – paguvuši uztaisīt trīs: par filmām, mūziku un modi sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Tajos daudz apskatījuši Rolanda Kalniņa 1967. gada filmu Elpojiet dziļi, rādot muzikālos fragmentus no tās ar Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmām, par ko paši bijuši sajūsmā. Tikai trīs tāpēc, ka Aldis pievērsās mūzikas menedžmentam ar Prāta vētru. Un nekļūdījās.
Visu sarunu ar Aldi Hofmani lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!