Atrast Jura Rubeņa pašreizējo ikdienas mājvietu – kontemplatīvās meditācijas centru Elijas nams Kurzemē – pirmajā reizē nav nemaz tik vienkārši. Ja mūsdienu tehnoloģijas pieviļ, var iebraukt ceļos, kur auto bīstami skrapst, saskaroties ar koku saknēm. Tad labāk paļauties uz intuīciju, jo beigās izrādās – tieši tā būtu izvedusi pa vistaisnāko ceļu. Par iekšējām sajūtām un to, ka tās ļoti bieži pasaka priekšā pareizās atbildes arī krietni sarežģītākās dzīves situācijās, mēs vēlāk runājam arī ar pašu Juri Rubeni. Savā jaunākajā grāmatā Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss viņš rosina ikvienu ne tikai no jauna atklāt un pārvērtēt savu un savu attiecību pasauli, bet liek no citas puses paraudzīties arī uz sabiedrību, procesiem tajā un to, ko uzskatām par nemainīgi «pareizu». Aizdomāties, cik svarīgi ir, lai mēs savas attiecības veidotu līdzsvaroti visos līmeņos un saprastu arī atšķirīgo viens otrā. Tur ir daudz smalkuma, saka Rubenis, runājot par divu cilvēku attiecībām un aicinot nenobīties no izaugsmes sāpēm, kurām, viņaprāt, patlaban cauri iet arī visa Rietumu pasaule.
Lauma Spridzāne. Kā tad ir ar tām sievietēm no Veneras un vīriešiem no Marsa?
Toms Bricis. Vai atšķirības, kas ir fizioloģiskas, ir tik būtiskas arī psiholoģiski un emocionāli?
Atšķirības ir, un tas patiesībā dara mūsu attiecības skaistas un vienreizējas, bet mēs katrs esam mudināti sava dzimuma ietvarā augt. Tā vienkārši runājot, attiecības starp vīriešiem un sievietēm, kuri nav auguši, ir briesmīgas, neviens brazīļu seriāls to nevar aptvert. Tā tad ir ļoti dīvaina savstarpējas manipulēšanas un izmantošanas kombinācija. Savukārt nobriedušās vīrieša un sievietes attiecībās ir atrodamas pašas skaistākās lietas, un, tā kā mēs visi to nojaušam, tad arī saprotam, ka mums ir jāiet tas ceļš uz priekšu.
L. S. Ko jūsu sieva par to saka? Nule iznākušās grāmatas sakarā minat, ka sieva un bērni bija pirmie kritiķi. Ko viņi pielika klāt vai varbūt noņēma nost?
Nenoņēma neko, deva kaut kādas ierosmes, dažas paskaidrojošas lietas. Grāmatas rakstīšanas procesā mēs ar sievu esam ļoti daudz runājušies. Redziet, ja cilvēki nodzīvo kopā 34 gadus, ir divas iespējas – vai nu šie cilvēki pieņem viens otru kā tādas mēbeles, vai arī izveidojas ļoti smalka ķīmija un spēja sajust otru bez vārdiem. Esmu pateicīgs, ka mūsu dzīvē ir šī otrā iespēja un mēs viens otru ļoti labi jūtam, runājamies par pilnīgi visu. Tā ir liela dāvana, ka partneri nav vienkārši vīrs un sieva, bet arī draugi. Tas savstarpēji papildinošais – sievišķais un vīrišķais skats – ir ļoti svarīgs.
L. S. Kāpēc jums likās svarīgi šobrīd šādu grāmatu rakstīt?
Nav tā, ka es būtu izdomājis – 2016. gada septembrī vajadzētu uzrakstīt grāmatu par attiecībām. Noteikti ne. Pēdējo piecu sešu gadu garumā es ļoti daudz par šīm tēmām esmu domājis. Īstenībā jau šie temati – attiecības, mīlestība, sekss –, tās ir tās pamatlietas, par kurām mēs tā vai citādi domājam, uzdodam jautājumus, ar kuriem mācītājam iznāk saskarties ik dienas. No visa laika pastorālajā darbā apmēram 70% laika ir jāvelta attiecību krīzēm. Un tikai 30 procentu visiem pārējiem jautājumiem – traģēdijām, nāvei utt. Protams, tu nevari vienlaikus nedomāt arī par sevi. Tā ka tas ir lēnām tapis, bet bija ļoti interesants process, jo arī tu pats nonāc pie jaunām atskārsmēm.
T. B. Grāmatu par attiecībām ir daudz un dažādas, bet, šķiet, jūs esat pirmais no baznīcas Latvijā, no teologiem, kas tik plaši runā par ļoti praktiskām lietām attiecībās, tostarp seksu.
Manuprāt, tā nav tabu tēma, bet skaidrs, ka kristīgās baznīcas vēsture ir ar apgrūtinājumiem šajā ziņā. Tie pārpratumi, kas ir saistījušies ar vārda "askēze" nepareizu interpretāciju, nes ļoti tālas sekas. Proti, es nevispārināšu, protams, bet daudziem Rietumu cilvēkiem ir ļoti sarežģītas attiecības ar savu ķermeni un līdz ar to arī ļoti sarežģītas attiecības ar seksualitāti. Mēs ļoti bieži atdalām garīgos, mentālos procesus no mūsu seksualitātes, un līdz ar to cieš gan viens, gan otrs. Seksualitāte neiegūst iespēju garīgi augt un kļūt par kaut ko vairāk, un mūsu garīgums pazaudē atbalsta punktu matērijā, fiziskajā pasaulē. Mēs dzīvojam tādā dīvainā iekšējā sašķeltībā.
T. B. Sanāk, ka jūs šajā jautājumā vēsturiski vainojat baznīcu? T
ā ir viena no kristīgās tradīcijas problēmām, kas mums ir jāatzīst. Tas nav nekas jauns. Par to pēdējos sešdesmit septiņdesmit gados raksta ļoti daudzi autori. Akcentiem ir jāmainās, un mums ir jāspēj novērtēt savs ķermeniskums, jāspēj palūkoties uz seksualitāti kā kaut ko ļoti skaistu un nozīmīgu. Visas lielās garīgās tradīcijas principā bijušas vienisprātis vienā lietā – seksualitāte ir milzīgs spēks cilvēkā. Līdz galam tu kļūsti nobriedis, kad saproti, kā ar šo spēku sadarboties un kas tas īsti ir. Tas nav tik vienkārši. Sākumā tas ir kā satrakojies zirgs, kuram mēģinām noturēties virsū un nesaprotam, uz kurieni tas velk. Tas nav stāsts par šī spēka apspiešanu – tas arī nav risinājums, jo apspiesta seksualitāte šodien ir patoloģija un perversija rīt. Stāsts ir par mācīšanos – kas ir mūsu seksualitāte, ko tā īsti nozīmē, kas tā varētu būt? Kad mēs sākam uzdot šos jautājumus (kas kādā dzīves posmā var šķist pat pilnīgi triviāli) un nevis tos nodalām, bet iekļaujam savā dzīvē, mēs sākam ieraudzīt, ka seksualitāte ir kas daudz vairāk.
L. S. Jums jau ir atsauksmes par grāmatu no baznīcas cilvēkiem Latvijā?
Līdz šim esmu sastapies ar pozitīvām, bet es ļoti labi spēju saprast, ka tās varētu būt dažādas. Man mērķis bija godīgi dalīties ar to, ko esmu sapratis un ko domāju. Nav mūsdienās tādas grāmatas vai nostādnes, kas visiem patiktu. Skaidrs, ka būs cilvēki, kas būs par kaut ko sašutuši.
T. B. Nebaidāties, ka tagad lielai daļai sabiedrības asociēsieties ar tādu kā attiecību speciālistu?
Attiecības ir centrālais, fundamentālais nervs, uz kā balstās mūsu dzīve. Ja mēs paskatāmies nedaudz plašāk – attiecības ar sevi, attiecības ar citu cilvēku, attiecības ar realitāti, attiecības ar Dievu. Attiecības – tas ir viens no centrālajiem mūsu dzīves apgabaliem. Daudzās jomās, runājot par citiem attiecību aspektiem, protams, ir speciālisti, kuri to pārzina daudz labāk nekā es. Nepretendēju, ka es varu pateikt kādas īpašas atziņas par to vispārākajā pakāpē. Citiem vārdiem – tie klucīši jau visiem ir zināmi. Par šīm tēmām daudz pasaulē raksta, tur nav nekā jauna, bet ir kaut kas tāds, ko es gribēju nodot, – tas redzējums, mijiedarbība, kā man šīs lietas atklājās. Tas nenozīmē, ka tā būtu patiesība pēdējā instancē, bet, ja tā ir kaut vai provokācija kādam sākt domāt par tēmām, par kurām viņš nekad nav domājis, ļoti labi!
Visu sarunu ar Juri Rubeni lasiet 7. oktobra žurnālā SestDiena!