Latvijā viņa vārds kļuva pazīstams vienlaikus ar bijušās PSRS sabrukumu, kad arī pēc neatkarības atjaunošanas alkstošajā Latvijā ienāca tā laika pasaules vadošais televīzijas ziņu kanāls CNN un kopā ar to arī neliela auguma nemainīgi uz priekšu saliecies vīrs rūtainos kreklos ar uzlocītām piedurknēm, tikpat nemainīgiem bikšturiem un brillēm. Viņš šī kanāla ēterā gluži vai ideālā literārajā angļu valodā draudzīgi tērzēja ar pasaules varenajiem un slavenajiem. Par ko tērzēja, Latvijā tolaik, protams, saprata tikai retais, jo angļu valodas prasmes pavisam noteikti nebija padomju pilsoņu stiprā puse. Taču gandrīz visi zināja, ka šo cilvēku sauc Lerijs Kings un viņš ir labākais žurnālists pasaulē. No kurienes zināja, jāpiebilst, gan palika tāds pats noslēpums kā tas, par ko runāja Kings, un bieži vien arī tas, ar ko viņš runāja, jo daudzu aizokeāna slavenību vārdi šajā Baltijas jūras krastā absolūtam vairākumam vēl bija pilnīgi sveši.
No pasta līdz tiešraidēm
Kings nebija tolaik jau visā pasaulē pazīstamā televīzijas sarunu šova Larry King Live vadītāja īstais jeb, ja precīzāk, tad sākotnējais uzvārds. Ebreju imigrantu Ārona Zeigera (kas ASV bija ieradies no mūsdienu Ukrainas tā kā Austroungārijas, tā kā cariskās Krievijas daļas) un Dženijas Gitlicas (dažādos avotos kā Kinga mātes dzimšanas vietas ir minētas gan Minska, gan Viļņa) ģimenē Bruklinā Ņujorkā 1933. gadā pasaulē nākušais zēns sākotnēji tika saukts par Lorensu jeb Leriju Hārviju Zeigeru. Par Leriju Kingu viņš kļuva tāpēc, ka viņa pirmajā darbavietā medijos, proti, Maiami reģiona radiostacijā WAHR, producentam labpatika aizrādīt, ka uzvārds Zeigers ir pagrūti izrunājams un nepaliek atmiņā klausītājiem. Šā aizrādījuma dēļ Lerijs dažas minūtes pirms sava pirmā ētera pārsauca sevi par Leriju Kingu, ar šādu vārdu iemantoja pirmo pazīstamību un divus gadus vēlāk jau nomanīja uzvārdu arī oficiāli. Ar šo karalisko uzvārdu viņš tad arī iegājis ne tikai žurnālistikas, bet visa XX gadsimta vēsturē.
Maiami Lerijs – tobrīd vēl Zeigers – nonāca 23 gadu vecumā pēc nejaušas tikšanās ar vienu no raidorganizācijas CBS tā laika zvaigznēm – komentētāju Džeimsu Sermonsu. Tobrīd Lerijs strādāja vienā no Manhatanas pasta nodaļām, taču satiktajam Sermonsam pastāstīja par savu sapni strādāt radio. Sermonss ieteica puisim doties uz Floridas pavalsti, kura tolaik piedzīvoja ļoti strauju attīstību, tostarp parādījās daudz jaunu radiostaciju, kas labprāt pieņēma darbā arī cilvēkus bez iepriekšējas pieredzes. Vienā šādā radiostacijā, WAHR, tad arī Lerijs atrada darbu. Viņa pirmais ēters dīdžeja (kā teiktu mūsdienās) kvalitātē notika 1957. gada 1. maijā. Vēl Lerijs WAHR lasīja ziņas un komentēja sporta sacīkstes, par visu iepriekš minēto saņemot 50 ASV dolāru nedēļā.
Paralēli jaunais vīrietis sāka piestrādāt arī citā vietējā radiostacijā WIOD. Tā bija ziņu un sarunu formāta raidstacija, kura tieši tobrīd bija noslēgusi vienošanos ar populāru vietējo restorānu Pumpernik’s, ka vakara stundās radio raidīs no šī restorāna, pie viena, protams, atspoguļojot tā darbību. Par radio pārstāvi, kas ieradās restorānā Pumpernik’s, kļuva WIOD jaunais darbinieks Lerijs Kings, kurš savā pirmajā darbadienā tiešajā ēterā sirsnīgi izrunājās ar vienu no restorāna viesmīlēm. Šo sarunu savukārt bija dzirdējis tolaik ASV ļoti populārais aktieris un dziedātājs Bobijs Darins, kurš tieši šajā laikā atradās koncertturnejā Maiami. Vienkāršā un sirsnīgā saruna Darinu ieinteresēja, un divas dienas vēlāk viņš ieradās Pumpernik’s, kur iepazinās ar Kingu un jau brīdi vēlāk pats piedalījās tikpat sirsnīgā un vienkāršā sarunā, kļūstot par pirmo vairāk nekā no 50 tūkstošiem slavenību, kuras savas dzīves laikā intervējis Lerijs Kings. (Kopējais Kinga intervēto skaits pārsniedz 60 tūkstošus, jo viņš nevairījās runāt ar jebkuru cilvēku.)
60. gadu sākumā Kings līdztekus darbam radiostacijās un sporta spēļu komentēšanai sāka strādāt arī vietējā televīzijā, kur kļuva par populārā komiķa Džekija Glīsona asistentu viņa vadītajā šovā. Glīsons ļoti augstu vērtēja Kinga spēju atraisīt sarunu biedru un uzdot viņam tieši tos jautājumus, uz kuriem radioklausītāji vēlas dzirdēt atbildes, tāpēc palūdza viņam tādā paša stilā nointervēt kādu savu paziņu – populāru, taču kautrīgu un ļoti mazrunīgu dziedātāju, vārdā Frenks Sinatra. Pats Kings vēlāk atzina, ka tieši saruna ar Sinatru (ar kuru Kings saglabāja tuvu draudzību līdz pat dziedātāja mūža beigām) kļuvusi par sākumu viņa turpmākajai karjerai.
Nevis zvaigzne, bet starpnieks
Tā pakāpeniski Kings kļuva par vienu no pašām redzamākajām un populārākajām mediju personībām Maiami. Tomēr 1971. gadā Kingu piemeklēja nopietns pārbaudījums – viņš tika apsūdzēts liela apmēra līdzekļu zādzībā, apcietināts un līdz ar to arī atbrīvots no visām darbavietām. Kā noskaidrojās vēlāk, apsūdzība bija kāda Kinga bijušā drauga Luisa Vulfsona atriebība par to, ka raidījumu vadītājs ne vairāk un ne mazāk kā pirms sarunas ar ASV prezidentu Ričardu Niksonu bija attiecies viņam nodot lielāku naudas summu kā kukuli no Vulfsona. Nekāda Kinga vaina viņam izvirzītajās apsūdzībās netika pierādīta, tomēr iepriekšējās darbavietas viņš neatguva un vairākus turpmākos gadus vadīja tikai savu sporta raidījumu.
Līdz Lerija Kinga debijai visu ASV mērogā bija jāgaida vairāki gadi – tā notika 1978. gada 30. janvārī un atkal radio vakara sarunu šova vadītāja kvalitātē. Kingu uzaicināja leģendārā Ņujorkas raidorganizācija Mutual Broadcasting System, kurai steigšus bija nepieciešams jauns Mutual Show vadītājs smagi saslimušā Džona Nebela vietā. Kings uzaicinājumu pieņēma. Šobrīd Mutual, jāpiebilst, ir beigusi pastāvēt, taču savulaik bija slavena ar savām beisbola spēļu translācijām, kā arī tā bija pirmā radiostacija pasaulē, kas sāka pārraidīt radiolugas, un pirmā radiostacija ASV, kas paziņoja par Japānas aviācijas uzlidojumu Pērlhārborai. Lerija Kinga vadītie Mutual Show kļuva par pēdējo īsteni spožo lappusi šīs raidstacijas vēsturē, pie viena nodrošinot arī pašam Kingam plašu pazīstamību visās Savienotajās Valstīs. Tieši šīs popularitātes un neatkārtojamā stila dēļ 1985. gadā Kingu darbā uz tikko izveidoto jauna formāta telekompāniju CNN uzaicināja Teds Tērners, un tieši CNN viņš 25 gadus – līdz pat 2010. gadam – vadīja pašu slavenāko un visā pasaulē zināmo nakts sarunu šovu Larry King Live, vienlaikus turpinot vadīt arī Mutual Show, regulāri publicējoties laikrakstā USA Today un kļūstot vairāk nekā par desmit grāmatu autoru.
Šajā laikā Kinga tēls, viņa raidījumu vadīšanas stils – vienkārši jautājumi, uz kuriem tiek saņemtas vienkāršas un atklātas atbildes, apvienojumā ar iestarpinājumiem, politiskām diskusijām un televīzijas skatītāju zvaniem uz tiešraidi – kļuva par visu Savienoto Valstu televīziju simbolu un vizītkarti. Kings bija gatavs runāt ar visdažādākajiem cilvēkiem – sākot ar sazvērestību teoriju piekritējiem un beidzot ar dažādu jomu slavenībām un ASV vai pasaules ietekmīgākajiem politiķiem. Tieši Larry King Live tiešraidē par lēmumu kandidēt 1992. gada ASV prezidenta vēlēšanās paziņoja konservatīvais multimiljardieris Ross Pero, bet Kinga vadītās politiskās debates 1993. gadā starp Rosu Pero un Alu Goru līdz pat 2015. gadam palika vēsturē kā visvairāk skatītais raidījums CNN ēterā. Tāpat tieši kā Larry King Live vadītājs Kings saņēma virkni nozares pašu nozīmīgāko apbalvojumu, ieskaitot Emmy Award, divas Peabody Award (gada ietekmīgais cilvēks radio, televīzijas un interneta mediju industrijā – par vienu jomu šī balva tiek pasniegta tikai vienreiz dzīvē, Kings balvu saņēma gan kā radio, gan kā televīzijas personība) un desmit (!) CableACE Awards (ASV kabeļtelevīziju asociācijas gada balva spilgtākajai personībai industrijā).
Kā savās grāmatās raksta pats Kings, visu šo un vēl citu panākumu pamatā ir fakts, ka viņš vienmēr savus sarunu biedrus uzskatīja par galvenajām programmas zvaigznēm, savukārt sevi pat nedēvēja par žurnālistu, bet tikai un vienīgi par starpnieku starp skatītājiem un raidījuma viesi. Ne mazāk nozīmīgi bija viņa vienkāršie jautājumi, par kuriem Kings bija pārliecināts: tieši uz vienkāršiem un īsiem jautājumiem tiek sniegtas pašas labākās atbildes. Šajā ziņā viņš nekļūdījās ilgu desmitgažu garumā. Apvienojumā ar spēju atraisīt uz atklātību gandrīz jebkuru sarunu biedru, uzturēt dzīvu sarunu ar visdažādākajiem cilvēkiem, uzdot skatītājus visvairāk interesējošos jautājumus, kā arī neatkārtojamo vienkāršību (bikšturi un kreklu atrotītās piedurknes) Kings kļuva par ikonu, kura stilu centās kopēt vairākas raidījumu vadītāju paaudzes visā pasaulē. Kā tiek uzskatīts, vairāk vai mazāk pilnvērtīgi tas gan ir izdevies tikai amerikāņu mājsaimnieču elkam (un vislabāk atalgotajai zvaigznei šovbiznesa vēsturē) Oprai Vinfrijai.
Tikai pēc manas nāves…
Protams, Kingam milzīgās popularitātes un savam laikam fantastisko honorāru dēļ bija arī milzums skauģu un nelabvēļu. Tie regulāri pārmeta, ka Kings – atšķirībā no saviem kolēģiem un analītiķiem – vispār negatavojas gaidāmajām sarunām, nevāc nekādus dosjē par saviem sarunu biedriem utt. Raidījumu vadītājs uz to tikpat regulāri atbildēja, ka viņam pilnībā pietiek ar īso informāciju, ko sniedz viņa asistenti, un ka viņam patīk uzzināt ko jaunu un mācīties no saviem sarunu biedriem kopā ar skatītājiem. Tikpat nemainīgi viņš arī piebilda, ka nekad nav vēlējies, lai sarunu biedri uztvertu viņu kā žurnālistu, kurš jebkurā brīdī ir gatavs uzdot viltīgu un negaidītu jautājumu, bet gan tikai kā "savējo", ar kuru iespējams vienkārši un atklāti parunāt par dzīvi.
2010. gada jūnijā Kings paziņoja, ka pēc 25 gadiem aiziet no CNN, vienlaikus gan turpinot sadarbību ar šo televīzijas kanālu kā īpašais viesis – radījumu vadītājs. Pēdējais Larry King Live sarunu šovs CNN ēterā notika 2010. gada 16. decembrī, bet pēc tam šova vadītāja vietu ieņēma britu žurnālists Pīrss Morgans. Pēdējā Kinga sarunu šova CNN ēterā viesis bija Arnolds Švarcenegers, bet pats šovs tika iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē ilgākais sarunu šovs ar nemainīgu vadītāju. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 2012. gada februārī, CNN paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar Kingu. Oficiāli par šī lēmuma iemesliem vai nu netiek runāts, vai arī tiek piesaukts Kinga tobrīd jau cienījamais vecums, nepieciešamība pēc pārmaiņām un citi līdzīgi iemesli. Toties neoficiāli plaši izplatīts ir viedoklis, ka liberālis un klasiskās žurnālistikas dzīvais klasiķis Kings vairs īsti neiederējās kreisajā liberālismā slīgstošajā CNN kopējā koncepcijā.
Jāpiebilst gan, ka pats Kings par aiziešanu no CNN īpaši neskuma, kopīgi ar Meksikas multimiljardieri Karlosu Slimu izveidoja televīzijas un vienlaikus producentu kompāniju Ora TV un sāka vadīt sarunu šovu Larry King Now, kura pārraidīšanas tiesības Ora TV veiksmīgi pārdeva servisam Hulu un RT America. Jāpiebilst, Ora TV plašu pazīstamību ieguva 2012. gada 23. oktobrī, kad Kings tās tiešraidē sarīkoja ASV trešo partiju prezidenta amata kandidātu debates, kas izrādījās ievērojami interesantākas nekā oficiāli rīkotās. Tāpat Kings vadīja politisko diskusiju raidījumu Politicking with Larry King.
Vēl jāpiemin, ka Kings jau iepriekš bija paziņojis: vienīgais iemesls, kura dēļ viņš pārstās vadīt sarunu šovus, būs nāve. Savu solījumu Kings turēja. Neraugoties uz veselības problēmām, kas sākās pēc 1987. gadā piedzīvotās pirmās sirdslēkmes, kā arī personiskām traģēdijām (2020. gadā Kings ar dažu nedēļu starpību izvadīja pēdējā gaitā divus no saviem pieciem bērniem: 65 gadus veco Endiju un 51 gadu veco Čaiju, kas mira attiecīgi no sirdslēkmes un vēža), Larry King Now turpināja iznākt līdz pat 2020. gada beigām. Tieši tāpat gandrīz līdz viņa mūža nogalei turpinājās arī Kinga visai vētrainā personiskā dzīve. Sava mūža laikā viņš bija precējies astoņas reizes (vienreiz atkārtoti), kā arī piedzīvojis piecus bērnus (no kuriem par viena esamību Kings uzzināja tikai tad, kad viņa dēls – arī Lerijs – bija sasniedzis jau 33 gadu vecumu), deviņus mazbērnus un četrus mazmazbērnus. No savas pēdējās dzīvesbiedres Kings izšķīrās 2019. gadā.
2021. gada 2. janvārī leģendārajam žurnālistam tika diagnosticēta inficēšanās ar Covid-19 (raidījumu vadītāju bija inficējis viņu regulāri apmeklējošais medicīnas darbinieks), un Kings tika ievietots Losandželosas klīnikā Cedars-Sinai, kur 23. janvārī arī aizgāja aizsaulē. Atliek vienīgi cerēt, ka kopā ar Leriju Kingu šo pasauli nepametīs tā žurnālistika, par kuras simbolu viņš tika uzskatīts vairāku gadu desmitu garumā: godīga, objektīva, politiski neitrāla, atvērta visdažādākajiem viedokļiem vai cilvēkiem un, pats galvenais, – gluži vai neatkārtojami cilvēcīga.