Dāvis Auškāps: Es vēl esmu neglītais pīlēns

Rīgas sabiedrībā līdz šim Dāvis bija pazīstams kā uzņēmējs, jo viņam pieder radošu cilvēku iecienītais Teātra bārs un Teātra bāra restorāns, taču nu viņā uzziedējis radošais gēns. Tas gan nav brīnums, jo Dāvis ir inteliģents ceturtajā paaudzē: viņa mamma Kārina Pētersone ir tulkotāja, bijusī kultūras ministre, Latvijas institūta direktore un politiķe, arī tēvs Raimonds Auškāps ir vispāratzīts tulkotājs, savukārt viņa tēvs Kārlis Auškāps bijis ārsts, bet Raimonda brālis, Dāvja tēvocis Kārlis Auškāps ir režisors. Teātrim šajā ģimenē ir pamatīgas saknes, jo Kārinas tēvs ir dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons, bet viņa tēvs – rakstnieks Jūlijs Pētersons. Cēli raduraksti, kas savu nospiedumu atstājuši Dāvja inteliģencē un interesēs. Lai cik dīvaini tas izklausītos, jāatzīst, ka šodien Dāvis profesionālā teātrī nonācis gan likumsakarīgi, gan par spīti bērnībā piedzīvotajam. «Teātra virtuvi es daudz redzēju, bet man liekas, ka ģimenē visu laiku valdīja drusku tāds uzskats: režisors nav profesija, kurā novēlētu kādam strādāt. Tas ir pārāk dvēseli plosoši. Tieši neviens ģimenē tā nerunāja, bet absolūti visi mājās bija pakārtoti Runcim. Viņš jau arī bija cita mēroga cilvēks, un tur nav runa tikai par režiju. Viņš taču bija arī sabiedrisks darbinieks, teātra teorētiķis, celmlauzis un sava ceļa gājējs. Kur tad blakus viņam vēl vienu tādu...»Gan šādu, gan privātu apsvērumu dēļ Dāvis savu kluso sapni uzreiz netiecās piepildīt. «Tas saistīts ar to, ka es agri, tūlīt pēc skolas apprecējos ar savu klasesbiedri Zani. Bija jāstrādā un jāpelna nauda. Starp citu, Zane organizē korporatīvos pasākumus. Kad pašķīrāmies, tad arī biznesu sadalījām. Bet ne tikai tāpēc. Faktiski mazliet baidījos no teātra, man šķita, ka par aktieri es nederu. Man bija drusku valodas defekts, kas tagad ir pazudis. Uzskatīju, ka skatuve nav priekš manis, bet par režisoru nebija īsti drosmes startēt.»Tagad situācija ir citāda — Dāvis ieguvis zināmu materiālu stabilitāti un uzņēmēja pieredzi, arī meita Katrīna no pirmās laulības jau liela. Dāvis apprecējies otrreiz — ar grupas Prāta vētra menedžeri Aiju, arī šajā laulībā dzimušie bērni jau drusku paaugušies. Kam tad īsti bija jānotiek, lai pienāktu režijas studijām pareizais brīdis? Šī taču ir viena no profesijām, kas ģimenei liek nest zināmus upurus, nu, vismaz kopā pavadītā laika ziņā. Droši vien jau ir arī savas domāšanas un situāciju uztveres īpatnības... «Šobrīd esmu saņēmis sievas akceptu, un viņa manu izvēli ļoti nopietni uztver, palīdz tādā ziņā, ka drīkstu naktīs gulēt un necelties, kad mazais ir augšā. Un varu mazāk uztraukties par mājas rūpēm. Šajā ziņā saņemu no sievas milzīgu atbalstu. Dārtai ir divi gadiņi, Norai — četri, tāpēc ar bērniem ir ko ņemties»Šķiet, Dāvim ir visi priekšnoteikumi, lai viņš būtu harmonijā ar sevi. Pārkāpis Nacionālā teātra slieksni, jaunais režisors tomēr nav pašpārliecināts: «Kāds es režisors?! Es vēl esmu neglītais pīlēns! Šobrīd tikai studēju un esmu pateicīgs par doto iespēju teātrī mācīties no aktieriem. Visi, kas uz skatuves iestudējumā darbojas, ir mani skolotāji, jo pašam vēl nav vajadzīgās pieredzes. Ja baigi te kaut ko diktētu, process izskatītos citādi. Mēģinu savas idejas un aktieru miljons ieteikumus virzīt vienotā gultnē. Viss iet savu gaitu, tas ir sarežģīts mehānisms. Skaidrs, ka jūtos vēl zaļš gurķis.»Visu rakstu par Dāvi Auškāpu lasiet žurnāla Sestdiena 13. septembra numurā!