Lai gan mācību priekšmetu standartos rakstīts, ka, pirms skolēniem 6.klasē sāk mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, bērniem būtu jāzina un jāizprot svarīgi Latvijas vēstures notikumi, jāzina valsts simboli, jāizprot valsts svētku un atceres dienas, kā arī jāprot pastāstīt par savu dzimto vietu un latviešu tautas tradīcijām. Tomēr praksē tas ne vienmēr atbilst patiesībai, jo daudzi bērni nezina, kas ir Dainu skapis, un Lāčplēša dienu saista ar mitoloģiskiem tēliem.
"Man ir sapnis, ka jaunāko klašu mācību literatūrā tomēr būtu kaut kas iekļauts arī par Latviju, lai bērni saprastu, kur mēs dzīvojam. Mums ir tik daudz interesantu lietu, bet mēs par to nestāstām. Nestāsta par Dainu skapi, Lielvārdes jostu, Staburagu," secina žurnāla Ilustrētā Junioriem galvenā redaktore Gunta Apse. Bieži tiekoties ar Latvijas skolēniem, viņa redz bēdīgo situāciju šajā jomā. Kopā ar kolēģiem Gunta regulāri dodas uz Latvijas skolām, lai stāstītu par jauniešiem domāto žurnālu, tomēr daļu laika pavada, uzdodot jautājumus pašiem skolēniem. Un ar katru gadu arvien vairāk uzmācas sajūta: nedod Dievs, uzdot kādu jautājumu par Latviju. Lai gan bērni ir zinātkāri un interesējas gan par dabu, gan citām aizraujošām lietām, tomēr viņu zināšanas par Latviju un valstij svarīgiem notikumiem ir vājas.
Par to, cik dažāda var būt situācija pat vienas klases ietvaros, liecina 5.klašu skolēnu atbildes uz Sestdienas uzdotajiem jautājumiem. No gandrīz tukšas lapas līdz pat detalizētam aprakstam, kā tika proklamēta Latvijas valsts un uzveikta Bermonta armija, — tik dažādas ir skolēnu zināšanas par Latvijas vēsturi. Sestdienai viesojoties vairāku Rīgas skolu 5.klasēs, bērniem saņemot anketas, skanēja gan smagas nopūtas un atzīšanās, ka nevar atbildēt uz jautājumiem, gan priecīgi izsaucieni, ka par šīm tēmām runāts vakardienas literatūras stundā.
Bērni pārsvarā spēja atbildēt uz jautājumu, kas bija Jānis Čakste, norādot, ka viņš bijis pirmais Latvijas prezidents, un vairākums zināja arī triju zvaigžņu nozīmi Brīvības piemineklī, taču diemžēl lielā daļā gadījumu tukša palikusi anketas ailīte par Dainu skapi, nespējot paskaidrot, kas tas ir. Atbildēs parādās arī variants par "spoku skapi", savukārt vairāki bērni min interneta vietni Dainuskapis.lv, kas gan ir Dainu skapja virtuālā versija.
Atbildot uz jautājumu, kā radās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, bērni pārsvarā piemin leģendu par ievainoto kareivi, kurš noasiņojot gulējis uz baltas drānas. Savukārt, runājot par Lāčplēša dienas nozīmi, bieži piesaukti mitoloģiski tēli, nevis Latvijas brīvības cīņu karavīri. Diemžēl arī lūgums nosaukt kādu latviešu tautas tradīciju vietām palicis neatbildēts, bet atbildēs pārsvarā minēti Jāņi, Lieldienas un Ziemassvētki.
Mācību priekšmetu standartos ir uzskaitīta virkne prasmju, kas skolēniem jau pirms 6.klases būtu jāapgūst sociālu zinātņu ietvaros. Piemēram, jāprot pastāstīt par savu ciemu, pilsētu, novadu un Latvijas galvaspilsētu; jāpazīst sava ciema, pilsētas, novada un Latvijas simboli, jāzina to lietojums; jāzina valsts svētki, galvenās atceres un atzīmējamās dienas, jāprot pastāstīt par to svinēšanas tradīcijām. Tomēr tas ir ideāls, uz ko tiekties, bet tas, kā to iemācīt bērniem, paliek skolotāju ziņā — šāda būtībā ir Valsts izglītības satura centra (VISC) atbilde uz Sestdienas jautājumu par to, ko dara valsts, lai nodrošinātu šo prasmju nodošanu bērniem sākumskolas posmā. VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītājs Imants Vasmanis piekrīt, ka mērķis ir panākt, lai skolēni mīlētu šo zemi un viņiem būtu piederības sajūta Latvijai, un tieši to māca Latvijas vēsturē, sākot no 6.klases. Tomēr tas nenozīmē, ka pirms tam par šīm lietām nerunā. Pēc Vasmaņa domām, par to liecina minētais standarts, ko lielākā daļa skolēnu tādā vai citādā zināšanu pakāpē ir apguvuši. VISC vecākā referente Latvijas un pasaules vēsturē Vita Jaunozola gan piebilst, ka normatīvie dokumenti nosaka vēlamo, bet pārējais ir atkarīgs no pedagogiem, kuriem klāt izstāvēt nevar, un tas arī neesot vajadzīgs, jo darīts tiek pietiekami. Tāpat patriotiskās audzināšanas jomā lielāka loma būtu jāuzņemas vecākiem, jo kopīgi pasākumi, piemēram, valsts svētku svinēšana, bērnam dod daudz vairāk nekā mācību stundās stāstītais.
Līdzīgi domā arī Jēkabpils 3.vidusskolas vēstures skolotāja Astrīda Vidējā: "Es varu daudz stāstīt par 11. vai 18.novembri, bet tas neko nedos, ja 18.novembrī ģimene krāmēs malku, nevis sēdēs pie svētku pusdienu galda."
Visu rakstu par trūkumiem Latvijas bērnu patriotiskās audzināšanas sistēmā lasiet žurnāla Sestdiena 14.novembra numurā!