Sekss ar dabu

Reiz šī dabas seksa dēļ gandrīz paliku bez deguna. Tas bija brauciens uz pasaules aukstuma polu Oimjakonu Jakutijā, kurā marta vidū tiek svinēti pavasara atnākšanas svētki. Tas nozīmē, ka dienā gaiss ir iesilis jau līdz aptuveni mīnus trīsdesmit grādiem – uz pusi siltāk nekā īstajā ziemas salā. Ceļš bija simtiem kilometru garš, ilga teju diennakti, braucām caur taigu, pa aizsalušām upēm, pa ceļiem un celiņiem, kam apkārt plešas āres bez apvāršņa vai pāri līkst majestātiski apsniguši koki. Starmešu gaismā tas ir neaizmirstams skats, ko varu restaurēt pat Jāņu priekšvakarā pēc trīspadsmit gadiem. Nokļūstot galamērķī, jau ir vēls vakars. Naktsmāju saimnieki mūs uzņem kā pašu bērnus – silda, gulda, baro.

No rīta, pat kafiju neizdzērusi, mīņājos pie durvīm kā neiejāts zirgs. Es gribu dabu ne tikai redzēt caur mašīnas stiklu, bet arī sajust – ievilkt plaušās, nelaist ārā, lai tā riņķo arī manās asinīs! Man ir dūnu kostīms un vilkme, nekas mani šobrīd nevarētu apstādināt – garā priekšspēle ar ilgo braucienu manus jutekļus ir nospriegojusi kā uzvilktas stīgas. Saimniece tikai nogroza galvu, bet palaiž. Vēl ir agra rītausma, daba sastingusi, sniegs dzied zem kājām, skrapšķ vižņi kokos. Visa pasaule pārvērsta mazu kristāliņu majestātiskā savienojumā, kurā gribas iekļauties un paturēt sevī. Es elpoju un gavilēju, sāku skriet no prieka, jo šī dabas ekstāze neļauj palikt uz vietas. Skrienu pa baltiem ceļiem baltā pasaulē, izpūšot baltus garaiņus. Visas domas, kas pazib šajā kristāla karaļvalstī, ir tikai un vienīgi baltas. Laika izjūta pazūd, ir tikai gaisma un tik piepildīts klusums, ka elpa, šķiet, aiziet pa taisno debesīs. Kad gavilējoša atskrienu uz naktsmītni, saimniece un kolēģe Aija sāk kliegt vienā balsī: «Ātri, ātri iekšā siltumā! Berzē, tūlīt berzē!» Izrādās, balts ir kļuvis arī mans degungals, apsalis no lielā dabas kaifa. Saimniece teju izmisusi, bet es peldu labsajūtā un panikai nespēju ļauties. Pa asinīm riņķo ieelpotais dabas gars, mūsu mīlas akts vēl turpinās. Ir labi vēl ilgu laiku – baltie kristāliņi manī dzīvo savu dzīvi, un deguns padevīgi atgūst sārto toni, jo ko gan laimīgajam padarīsi?

Visas stihijas vienkopus

Bet pirms tam es kādu brīdi biju nelaimīga. Islande ļoti atbilda manām skumjām. Ne tāpēc, ka būtu drūma, drīzāk tāpēc, ka skumjas te ieguva citu mērogu. Ja cilvēku ir tik maz, kā braucot pa Islandes perimetru ne tūrisma sezonā, pazūd kairinājums – viņu, to laimīgo, veiksmīgo, pareizo, tavā ceļā vienkārši nav, tavi pārdzīvojumi nevienu neinteresē, tev nav jāraujas čokurā no katra skata, kurā saskati slēptu dzēlienu, nav jājūtas vainīgai, ja sāpina citu smaids, jo tavējais atdevis vietu asarām. Islandes nekurienē daba pati pasaka priekšā – beidz ņemties, skaistums ir skarbs, bet tāpēc arī mūžīgs! Ceļabiedrs saprata manu noskaņojumu, un mēs pārsvarā klusējām. 

Attālumus bijām pārvērtējuši mēs abi, un štrunts ar visām skumjām, kad sāk gribēties ēst. Līdz naktsmāju ciematam braucam jau kopš rīta, pārtikas rezervju nav, vēders abiem kurkst skaļi, bet tumsā kaut kas vilinoši uguņo. Pie joda to kuņģi, braucam skatīties! Pa klinšu takām un tiltiem gluži kā Džeimsa Bonda filmā mēs iekļūstam rūpnieciskā objektā, kur kā dabiskās akās vārās lava. Tas ir tik mistiski un maģiski, ka vienlaikus atkāpjas gan skumjas, gan izsalkums. Uldis attopas, ka jāfilmē. Es kā nohipnotizēta veros zemes ugunīgajos atvaros un redzu, cik sīkas paliek manas sāpes, kad tās domās iemet zemes dzīļu verdošajā mutē.

Ugunīga, vilinoša un bīstama melnā tumsā šļakstās zemes dvēsele un nomierina manējo. Neviens mūs nearestē, pat dokumentus nepaprasa, un, mazajā ciematā nonākuši, jūtamies kā slepenie aģenti pēc veiksmīgas operācijas.

Visi cilvēki mums Islandē atgādina troļļus, saimnieks jo īpaši. Uz Ulda desmit teikumiem viņš atbild ar vienu vārdu, bet pamazām abi kungi atrod kopīgu valodu. Nākamajā rītā garais, kalsnais "trollis" mūs modina pārsteigumam – viņš parādīšot, kā zeme vārās pa īstam. Esam seismiski aktīvā zonā, kur mazi burbulīši kalnos ir tādi kā vulkānu embriji, kas vēl tikai ieņemti zemes miesās, bet jau ar sirdspukstiem lien laukā no pazemes. Pakalnu virsma laistās košās krāsās, viss viegli dūmo un ož pēc sēra, esam iebraukuši kaut kur dziļi, pakāpušies uz augšu, "trollis" kā debesu pavēlnieks pat ir ieslēdzis sauli šajā rudens drūmumā. Uldis filmē, "trollis" to novērtē kā smagu darbu un saka, ka esam pelnījuši atpūtu. Pabraucam dziļāk nekurienē, kur seismiskā lauka vidū ir lagūna ar geizeriem. Pagaidām tas man neko neizsaka, bet ūdenī esmu gatava līst jebkurā pasaules malā un gadalaikā.

"Trollis" rāda priekšzīmi un dodas iekšā virmojošajā ūdenī. Ārā ir vēss rudens, bet ūdens ir ne tikai silts, bet arī maigs, veldzējošs, mutuļojošs, augšup ceļošs. Apakšā ir mazi geizerīši, kas izmasē visu, kam tiek klāt. Labsajūta, kas pārņem šajā geizeru baseinā, ir tik negaidīta un dzīvinoša, ka visas sāpes un nelaimes gluži vienkārši aizskalojas. Fizisko augumu vairs nejūti, jo robežas starp sevi pašu un apkārt mutuļojošo dabas spēku ir pazudušas, kā nekad nebijušas. Peldi ūdenī, zem kura ir vulkāns, turies pie klints malas un raugies debesīs. Visas stihijas ir kopā, un tu esi šī Visuma dzīva sastāvdaļa. Tā ir fiziska un garīga ekstāze, ko apstiprina arī "trollis" – šis ir tikai vietējiem zināms paradīzes stūrītis. Lai to nosargātu, lagūnai apkārt sasprausti biedējoši uzraksti "Dangerous" (bīstami). Kad mulsi uz tiem norādu, viņš atmet ar roku – salikām, lai stulbie tūristi nelien. "Bet ziniet – atbrauciet ziemā! Tad te pāri ir ziemeļblāzma, bet uz ledus malām mēs saliekam viskija glāzes. Plunčājamies pa ūdeni kaut visu dienu. Kur gan skriet, ja viss ir tepat?"