Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +2 °C
Daļēji saulains
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Ar vilcienu dunoņu cauri Eiropai

Viena biļete, kas ļauj nonākt gan pie okeāna un kalnos, gan tauru govīm un Parīzē, gan Zviedrijas dabas takās un Spānijas senajās pilīs – vai tas neizklausās pēc Čārlija un šokolādes fabrikas scenārija? Riskējot izklausīties pēc reklāmas, jāatzīst, ka Interrail/Eurail pases piedāvājums tik tiešām arī praksē ir labs.

Kas tas īsti ir? 1972. gadā iesāktais projekts šobrīd aptver 31 valsti un piedāvājumā ir vairāk nekā desmit dažādu pasu veidi. Īpaši izdevīgas biļetes tiek piedāvātas tiem, kas jaunāki par 27 gadiem. Projekta būtība ir vienkārša – katra individuāli nopirktā un reģistrētā Interrail pase ļauj ceļot noteiktu laika periodu, kur un cik tālu cilvēks vēlas, nepērkot parastās vilcienu biļetes. Vienkārši ielec vilcienā, atzīmē attiecīgo ceļojuma dienu un dodies, kur vien deguns rāda! Nu, vismaz tā mums sākumā šķita – izrādījās gan, ka šim vispārējam principam ir arī daži izņēmumi, bet par to vēlāk.

Lietuva Interrail pievienojās pērn, ne Igaunija, ne Latvija projektā vēl nav. Tiesa, 2019. gada 14. septembrī sociālajā tīklā Twitter satiksmes ministrs Tālis Linkaits norādīja, ka arī Latvija jau iesniegusi pieteikumu. Jebkurā gadījumā pavisam noteikti Latvija Interrail tīklā nokļūs līdz ar Rail Baltica darbību, bet līdz tam mums pastāv iespēja sākt ceļojumu no citas valsts, piemēram, Polijas vai Vācijas (līdz kurām iespējams tikt ar lētiem autobusiem).

Starp citu, 2018. gada vasarā 15 tūkstoši jauniešu, kuriem tikko bija apritējuši 18 gadi, saņēma Interrail biļetes, kas trīs nedēļu garumā ļāva iepazīt ikdienas dzīvi Eiropā. 2019. gadā ceļojumi tika uzdāvināti 12 tūkstošiem jauniešu, šādi Eiropas Parlamentam cenšoties veicināt jauniešos Eiropas piederības izjūtu.


Kā sākām mēs

Ziemassvētku laikā Interrail mājaslapā biļetēm ir 10 procentu atlaides. Tam, protams, atteikt nav iespējams. Tā nu kādā decembra dienā pēc simtiem sapņainu skatu, kas mesti uz garām braucošajiem vilcieniem, spontāni nopērkam biļetes, par ceļojuma datumu izvēloties laiku, kad man teju teju būs beigusies prakse Vācijas Parlamentā, lai ceļojums būtu kā balva par paveikto. Berlīne tās centrālās atrašanās vietas dēļ arī ir lielisks sākuma punkts.

Šī taktika gan realitātē nozīmēja to, ka līdz pat augustam par maršrutu pat tā arī nesanāca domāt. Kalendārā ierakstīts, telefona lietotne skaitīja dienas, kas atlikušas līdz izbraukšanai, bet laika īpašai pētniecībai neatlika, cik nu vien apvaicāties pārējiem praktikantiem, kas viņu valstīs būtu redzams.

Teorētiski šādos gadījumos noderīgi ir Interrail mājaslapā atrodami jau iepriekš saplānotie maršruti,piemēram, Balkānu ceļš caur Austriju, Horvātiju un Bosniju vai Vidusjūras maršruts. Tomēr tie ir īsāki nekā mūsu plānotās piecpadsmit ceļojuma dienas un kas gan tā ir par brīvību, ja jāseko stingri noteiktam maršrutam. Izlemjam, ka noteiksim tikai dažus pieturas punktus – lielākās pilsētas – un tad skatīsimies, kur ceļš mūs vedi. Viens ir skaidrs – ceļš notiks Rietumeiropā. Šāda izvēle pamatā ir ekonomiska, jo daudzi avoti norāda, ka Austrumeiropā atsevišķās vilciena biļetes var būt kopā lētākas kā Interrail biļete. Sava loma ir arī faktam, ka jau pirms tam vienmēr bija sanācis ceļot tieši austrumu virzienā, un tātad beidzot būs iespēja paviesoties pie okeāna.

Veicot izvēli, starp dažiem noteiktajiem gala punktiem (kuri tiks sasniegti pirmajās ceļojuma dienās) nopērkam rezervācijas. Šis ir viens no pirmajiem ceļojuma pārsteigumiem – ātrvilcieniem Francijā papildus Interrail biļetēm nepieciešams arī rezervēt vilcienu sēdvietas. Daži ceļotāji raksta, ka, ja tas tiek darīts laicīgi, izmaksas nav nemaz tik lielas. Mūsu savienojums no Briseli uz Renni (Rennes) izrādās samērā sālīts, tomēr šī ir spontanitātes (un fakta, ka mēs vēl nezinām par krietni lētākajām, bet ilgākajām alternatīvām) cena. Tiesa, šis paliks vienīgais ātrvilciens, par kuru atdosim būtisku naudas summu.

Pēdējā vakarā nokrāsoju matus zaļus. Lai jau, tad jau – kā gan citādi pēc piecdesmit gadiem un (cerams) apceļotas pasaules varēšu atcerēties, kuras bildes ir no Interrail? Un tad, piecos trīsdesmit no rīta, uzkraujam plecos piestūķētās mugursomas un kājām dodamies uz Berlīnes Hauptbahnhof, no kurienes aties pirmais vilciens uz Roterdamu.
 

Nīderlande-Beļģija-Francija

Pirmais vilciena maršruts ved pa ļoti pazīstamām ainavām – varētu minēt, ka te kaut kur netālu ir mani lauki. Tomēr pēc 6 stundu brauciena un vienas pārsēšanās esam pirmajā pilsētā – Roterdamā. Hosteļa istabiņa ar 35 citiem iemītniekiem, surinamiešu ēdiens un leģendārās kvadrātu mājas – to visu ir jāpaspēj līdz kaulam izdzīvot mazāk kā 24 stundu laikā. Nākamajā rītā pirms otrā vilciena ķeršanas paspējam izbraukāt pilsētu ar riteņiem – šādus riteņbraukšanas ceļus nedrīkstēja palaist garām!

Nākamajam pieturas punktam būtu jābūt Bružai. Tomēr brīdī, kad kā nākamo staciju nosauc Gente, mēs saskatāmies un lecam ārā! Ja Interrail biļetē ir atzīmēta ceļojuma diena un galapunkts, teorētiski to var sasniegt jebkādā veidā – šoreiz, tātad, ar pārrāvumiem. Tomēr šādi apmeklēta vēl kāda absolūti šarmanta beļģu pilsētiņa ar vegāniskiem frī, leģendāro beļģu alu un tirgotājiem, kas uz ielām pārdod tradicionālos pilsētas saldumus – Gente deguntiņus. Un Bružā var ierasties arī vakarā! To arī darām, un divas pilnas dienas pavadām starp fantastiski skaistajām mājiņām un kanāliem. Bružā arī pirmo reizi izmēģinām ēdiena “glābšanu”- restorānu pagatavoto ēdienu atpirkšanu vakaros par krietni izdevīgākām cenām, lai pavāriem tas nebūtu jāmet ārā. Šī iespēja tās ētiskās nozīmes un, protams, finansiālā izdevīguma dēļ kļūst par integrālu mūsu ceļojuma daļu.

Bružas neparastais skaistums un ekskursija pa vietējo alus darītavu gan aizmirstas, kad pienāk pirmā nakts stacijā. Ja vilciens ir četros no rīta, protams, ka par viesnīcu maksāt negribas – galu galā, šim bija jābūt pēc iespējas izdevīgākam ceļojumam. Tomēr pirmo reizi (un patiesībā – arī vienīgo visa ceļojuma laikā) ap vieniem naktī mūs kopā ar vēl trīs nejauši sastaptām Interrail ceļiniecēm no stacijas izmet. Tā nu sēžam neērtā autobusa pieturā, sapņaini domājot par vilcienu uz Briseli un tajā vienīgo šajā laikā atvērto frī kartupeļu būdiņu. Vien – kas Tev deva. Kad nakts izsalta, vilciens sagaidīts un viss ceļš nogulēts, izrādās, ka piecos trīsdesmit no rīta Briselē  - par spīti Google centīgajiem solījumiem - vaļā nav tieši nekas. Arī pie tā nākas pierast – tehnoloģijām ne vienmēr var uzticēties! Tā nu pirms nākamā vilciena uz Renni ķeršanas klīstam pa vēl pavisam miegaino Eiropas galvaspilsētu. Arī tajā ir savs šarms.

Teju visi no mūsu ceļa laikā sastaptajiem ceļiniekiem izvēlējušies klasisko maršrutu jeb lēkāšanu pa lielpilsētām. Parīze, Londona, Madride, Berlīne, Barselona – arī šādu lielo pilsētu daudzveidību viena ceļojuma ietvaros reti kad iespējams izbaudīt. Tomēr tā var palaist garām pārsteigumus, piemēram, piekto mūsu galapunktu Renni, kurā katru kafejnīcas apmeklētāju uz galda sagaida elegantas tasītes sidram, un vakaros iedzīvotāji sanāk kopā, lai pilsētas centrālajā laukumā noraudzītos gaismas izrādē uz mērijas sienas. Šajās pilsētās jau mums atvēlēto 24 vai 48 stundu laikā vari sajusties kā savējais – nav piedzīvojumu pārdaudzuma, bet drīzāk skaista un sirsnīga dzīve. No Rennes atļaujamies doties vienas dienas izbraukumā ar BlaBlaCar starpniecību uz Ziemeļjūru. Šis nu kļūst par vēl vienu no ceļojuma izaicinājumiem – izpeldēties visriņķī Francijai, Spānijai un Portugālei.

Pēc Rennes seko Bordo ar Eiropā lielāko peldbaseinu, kas izrādās vien divus centimetrus dziļš, un šarmantu franču dzīvoklīti, kura īpašniece mums brokastīs sagādā siltus kruasānus.
 

Kad ar vilcieniem nepietiek

Pēc aptuveni vienas nedēļas beidzot ieradāmies Spānijā. Jāatzīst, ka pāri robežai gan nācās pārbraukt ar autobusu, ne vilcienu – dažreiz šāda izvēle sanāca lētāka kā ceļojuma dienas izmantošana. Turklāt autobuss mūs aizved no viena galapunkta līdz otram – nav nepieciešams ne reizi mainīt vilcienus! Tas nozīmē…iespēju izgulēties.

San Sebastian! Okeāns! Pinčos kafejnīcas uz katra stūra (un vairāk)! Basku zemes pašlepnums! Šis samērā spējais kontrasts ar pirms tam redzēto Francijas mieru ir aizraujošs. Beidzot ir tā, ka saprast (valodiski) vairs nevar neko, bet gribētos gan te, gan Zumajā (vēl kāds pāris stundu pieturas punkts ar neprātīgi skaistām klintīm), gan arī Bilbao ar tās miglas kalniem un Gugenheima muzeju palikt vēl vismaz mēnesi. Šī nu ir šāda Interrail ceļojuma sāpe – nekur nav ļauts būt tik ilgi, lai vieta apniktu.

Tiesa, cits stāsts bija ar lielajām pilsētām – kā jau sākumā šķita. Tās, kā izrādās, šāda ceļojuma laikā mūs nespēja uzrunāt itin nemaz. Madride ar tās lielajām baltajām ielām gan pārsteidza ar krievu salātiem katrā ēstuves ēdienkartē un iespēju izmazgāt drēbes Servantesa vārdā nosauktā veļasmazgātuvē (ak, kāda gan tā ir laime, saņemt svaigi smaržojošu drēbju kaudzīti!), tomēr – gan tā, gan krietni vēlāk apciemotā Lisabona un Barselona šķita pārāk lielas un tūristu pārpilnas. Tā nu bija jābēg prom – no Madrides, piemēram, ar īrētu auto augšā uz kalniem, kur pēkšņi iemaldāmies mazpilsētas Rascafria  vietējos pilsētas svētkos. Tie ilgstot nedēļu, skaidroja kāds puisis, noraugoties, kā pa centrālo laukumu skraida bērni, kas reizē mēģināja izvairīties no tiem sekojošās buļļveida ķerras sprauslātajām ūdens strūklām, gan uzlekt uz ķerras “ragiem”. Solīto koncertu tā arī nebijām sagaidījuši pat vienos naktī, bet tā vietā tika apēsti kilogramiem churros un iepazītas īstas spāņu ģimenes ar omītēm un lokālpatriotiskiem jauniešiem. Šī nu arī bija iespēja saprast, ka labam miegam nav nekā svarīgāka kā automašīnas novietojums – īpaši, kad vēl teju līdz rīta gaismai pilsēta skanēja mūzikas ritmos un bija gaiša kā dienā.

Pēc mazpilsētas reāluma un brokastu tostadas maizītēm atpakaļ Madridē, nākamā pilsēta Salamanka Spānijas rietumos ieveda mūs pavisam citā gadsimtā ar milzīgām baltām universitātes ēkām, Santjago ceļa gliemežvākiem uz bruģakmeņiem un māju sienām, prinča galvaskausa meklēšanu pie universitātes ieejas (tam, kas to atrod, nākamajā gadā veiksies!) un baznīcu zvaniem. Šī bija vieta mieram un piknikam pilsētas centrālajā laukumā Plaza Mayor, vakarā klausoties spāņu tradicionālo mūziku. Ne velti Madrides vilcienu stacijā, kurā rezervējām šīs biļetes, pārdevējs ar mirdzošām acīm bija stāstījis par savu dzimto pilsētu! Tiesa, ar šo pieturas punktu arī sākās ziemeļniekiem teju neizturams karstums.

Un tad nu beidzot bija laiks vistālākajam punktam -  Portugālei.
 

Mērķis sasniegts

Cik bieži gan sanāk pamosties no tā, ka tevi vienos naktī aiz pleciem krata portugāļu biļešu kontrolieris, mēģinot iestāstīt kaut ko, ko tu nesaproti? Izrādās, tikko bijām šķērsojuši laika zonas robežu un tātad – iebraukuši Portugālē. Kontrolieri, protams, mīļi rūpējās, lai mēs nenokavētu savu pārsēšanās punktu, noguļot pārāk ilgi. Vēl tikai pāris stundas un piecos no rīta (pusizgulējušies un ar sāpošām mugurām, bet vismaz ar ietaupītu vēl kādu viesnīcas nakti) mēs ieradāmies Porto.

Vēl pirms  es sapratu, kā īsti notiek Interrail ceļojumi, viens no mērķiem bija skaidrs – sēdēt Portugālē pie okeāna. To nedrīkstēja nepiepildīt. Nu un, ka telefons gluži vienkārši atsakās strādāt un mums jāskraida no vienas kafejnīcas uz otru, lūdzot aizņemties viņu lādētājus (un, protams, katrā vietā apēdot pa kūkai). Nu un, ka pirmo nopirkto portvīna pudeli sanāk eleganti sasist, izlidinot to no somas pirmajā suvenīru veikaliņā? Kādreiz jau to var atļauties. Un drīkst arī sēdēt stundām ilgi pie okeāna ar šprotu maizīti un gaidīt, kamēr pārējie tūristi lēnām pametīs pludmali un saule būs norietējusi.

Lai gan vienmēr bija šķitis, ka visur Portugālē iespējams klausīties tradicionālo mūziku fado, Porto, kamēr gaidām garajā rindā uz iespēju apskatīt Dž.K.Roulingu teorētiski iedvesmojošo grāmatnīcu Libreria de Lello, uzzinām, ka šai pilsētai tik skumja mūzika nepiestāv. Īstā folklora esot Francesinha sendviči ar trīs veidu gaļu un sieriem, kas teju noslīcināti alus mērcē, un krietni vairāk prieka! Ja tā, tad prieka pilni skatāmies te nu uz vienu, te otru Douro ielejas pusi, mēģinādami teju ieelpot šīs pilsētas skaistumu.

Vēl kāda lieta, kas Interrail ceļojuma laikā šķita īpaša, bija fantastiskā Eiropas vienotības un piederības sajūta  – visur ir kaut kas pazīstams, emocionāli tuvs. Kad Koimbrā pēc lietainas dienas, kuru visu esam pavadījuši, ejot ar mugursomām pa pilsētas kalniem, pēkšņi sākas sīpolu festivāls, kurā pēc sīpolu virteņu pārdošanas koncertu sāk spēlēt kaimiņpilsētas folkgrupa, šķiet, ka esmu Kandavā vai citā Kurzemes mazpilsētā -  vai varbūt Polijā? Tikai – nedaudz citādāk, ar jaunām notīm.

Arī no Koimbras negribas braukt prom. Tīšām nokavējam vilcienu, lai vēl apskatītu vēl vienu no Eiropas senākajām universitātēm, un, kad pienāk laiks doties uz Lisabonu, solām atgriezties gluži kā Prāta Vētras 1997. gada dziesmā.

 

Atpakaļ? Tikai pusceļš!

Lisabonā beidzot saprotam, ka ne vienmēr var uzticēties Airbnb mājokļiem – jau viena nakts neticami nelielā istabiņā bez logiem liek ilgoties pēc Bružas autobusa pieturas vai kādas vilciena stacijas. Tajās vismaz ir gaiss! Šī pilsēta izrādās kā atgriešanās nekad nepiedzīvotajos padomju laikos – šķiet, nav neviena pakalpojuma vai apskates objekta, pie kura te negaidītu desmitiem vai pat simtiem cilvēku ilgas rindas. Tomēr iespēju braukt vistrakākajā tramvajā nedrīkst palaist garām – īpaši, ja izrādās, ka visas rindas stāv tikai maršruta galapunktā un tikai divas pieturas vēlāk tramvajā var ielekt bez pūlēm. Ar šo braucienu mūsu ceļš atkal sāk vest atpakaļ uz Spāniju.

Lisabona izrādās vēl viens piemērs vilcienu ierobežotībai. No šīs pilsētas gluži vienkārši nebija iespējams tikt ārā, nebraucot atpakaļ uz Koimbru un ceļā nepavadot teju desmit gaišās diennakts stundas! Tā nu atkal nācās izvēlēties FlixBus, ar kuru Seviļā ierodamies piecos divpadsmit no rīta. Viens no maniem pārsteigumiem ir tas, ka šādā rīta stundā viss ir vēl pilnīgi tumšs un uz ielām nav sastopams itin neviens cilvēks – pat Mazsalacā būtu vairāk! Tomēr tas nozīmē, ka varam austošas saules gaismā un bez neviena tūrista varam apskatīt vienu no visskaistākajiem Spānijas un varbūt pat visas pasaules laukumiem – mozaīkās zaigojošu Plaza Espania.

Te nu izrādās, ka ticēt nedrīkst ne tikai Google, ne arī vietējiem gidiem. Viņi mums iestāsta, ka dižā Seviļas katedrāle šodien nestrādā kādu reliģisku svētku dēļ. Tā nu neredzam ne Kristofera Kolumba kapu, ne leģendārās kāpnes, pa kurām kāpts ar zirgu – un tikai pāris stundas pirms izbraukšanas izrādās, ka viss tomēr bijis vaļā. Tā, lūk, visu vienmēr piecreiz jāpārbauda. Tomēr – paklausot šim padomam, katedrāles vietā apmeklējam mauru karalisko pili Alkazaru, kas aizrauj elpu savā oriģinalitātē. Vai tiešām joprojām esam Eiropā?

Šajā pilsētā beidzot sabrūk mums līdz šim radušais stereotips, ka Interrail izvēlas tikai jaunieši. Te sastopam sparīgu lēdiju ar viņas mazo dēlu, kuri dodas teju to pašu maršrutu, ko mēs – tiesa, pretējā virzienā. Viņi mums pastāsta, ka obligāti iepriekš nepieciešams rezervēt Alhambra apskati (paldies viņai par šo padomu! Kārtējais pierādījums, ka pilnīgi paļauties uz spontanitāti tomēr nav ieteicams), bet mēs viņai iesakām Madrides Karalienes Sofijas modernās mākslas muzejā otrdienas vakarā bez maksas apskatīt Pikaso "Gērniku", pie kuras kā sastinguši bijām stāvējuši teju trešdaļu atvēlētā laika, atceroties San Sebastian muzejā lasīto par kara šausmām.

Tālāk seko Kadisa, viena no vecākajām pilsētām pasaulē un mūsu ceļojuma vistālākais dienvidu punkts – 3198 kilometrus no Rīgas Centrālās stacijas. Te nu ir redzams arī vislielākais kontrasts ar ceļojuma sākumpunktiem Berlīni un Roterdamu, un ir fantastiski apzināties, ka esam līdz šīm pārmaiņām atnākuši lēnām, pilsētu pa pilsētai. Šajā pieturvietā ievelkam elpu pirms Granadas vēsturiskā Alhambra cietokšņa un bezmaksas tapām (tai skaitā arī vegāniskām!) līdz ar katru dzērienu. Tiesa, tieši šis cietoksnis bija kā vēl kāda iespēja paraudzīties atpakaļ uz jau redzēto – pēc Seviļas pils tas vairs nerada pārsteigumu, tomēr ir iespēja atšķirīgo meklēt detaļās.

Vēl kāds padoms, ko mums izteica Seviļā satiktā ģimene, bija – obligāti nepieciešams laicīgi nopirkt biļetes uz Sagrada Familia. Pēc teju desmit apskatītām baznīcām Juliāns izlemj, ka par vēl vienu maksāt teju pusi no dienas budžeta nevēlas un tā nu uz Sagrada dodos tikai es. Lieki teikt, ka tad, kad izspurdzu no katedrāles ar mirdzošām acīm un sāku garus stāstus par to, kas redzams un ko gids izskaidrojis, Julianam nav citas izvēles kā ķert pēdējās biļetes uz rītdienu, kas laimīgā kārtā arī izdodas. Vēl kāda mācība! Tā nu Barselonas stundas pilnībā veltām ģēnijam Gaudi, dodoties arī pie viņa slavenās ķirzakas Guella parkā un apskatot pārējās leģendārās ēkas.

Spānija izrādījās kā viena no valstīm, kurā vilciena biļetes jārezervē katram braucienam. Šie ir papildus izdevumi, un reizēm sanāk attapties, dzirdot teju leģendāros vārdus: "Piedodiet, vilciens pilns". Tad nākas vai nu pārplānot maršrutu, meklējot citu galapunktu, vai, ja tas nav iespējams, izvēlēties krietni garākus savienojumus. Dažas papildus stundas ceļā, samaksa par vairāku savienojumu rezervēšanu, bet – skaisti skati!
 

Sabrukuma punkts

22 apskatītas pilsētas. Aviņjonā ierodamies jau ne vairs tik lielas sajūsmas pilni. Pēc ilgas nīkšanas karstajā saulē, apsverot, cik ļoti gaisa temperatūra ir ietekmējusi mūsu domātsspēju, ja pat vairs nevaram atrast savu rezervēto naktsmāju adresi, gribas uz pāris stundām saļimt: ārā temperatūras dēļ iziet nav iespējams un nogurums dara savu. Patiesībā nu jau ļoti gribas mājās – ir apnicis katru dienu meklēt vietu, kur varētu paēst, ir apnikusi mūžīgā somas kravāšana un apnikušas arī pilsētas.

Par laimi pēc nelielas atpūtas šis izmisuma moments pāriet, un varam apskatīt leģendāro Aviņjonas tiltu. Vakarā pēkšņi izrādās, ka pilsētā, gluži kā vienā no pirmajiem pieturas punktiem Rennē, ir gaismas festivāls. Guļot uz muguras pilsētas centrālajā laukumā un skatoties pamīšus te uz vēstures ainām, kas izgaismotas uz vienas no mājām, te zvaigžņotajās debesīs, pasaule atkal šķiet neaprakstāmi skaista. Nākamajā rītā ceļš uz Tulonu!

Tulonu esam izvēlējušies, jo no šīs pilsētas iespējams nokļūt kalnos un pie Verdonas aizas. Kalni, aizas, rīta saule un siermaizītes, ceļš no vienas mazpilsētas (ar franču beķerejām un koncertiem) uz otru, miglu vāli un tumši zaļi meži, vēl neskaitāmi daudz kalni un kristālzili ezeri, un šī leģendārā aiza, un pārsteigumi ik aiz katra stūra šajos serpentīnos…

un kādā šaurā kalnu ceļā kilometra augstumā pārsista riepa. Par spīti redzētajam neaprakstāmajam skaistumam pēc šī atgadījuma iestājas jau otrā krīze – prātā ir tikai atgriešanās savā gultā un mierīga diena. Tomēr atpakaļceļa vairs nav un neizmantot divu dienu braucienus būtu muļķīgi. Kaut kā jau izdosies.
 

Atkal visu var saprast

Vēl kāds piemērs tam, cik lielu brīvību sniedz Interrail biļetes, ir mājupceļa plānošana. To, kā tiksim atpakaļ līdz Berlīnei, ceļojuma laikā pārplānojām astoņas reizes. Sākumā pirktās lētās lidojuma biļetes no Itālijas uz Berlīni izmantot nesanāca – līdz šai valstij tā arī netikām.  Izmaiņas radās pat stundu pirms iekāpšanas pēdējos vilcienos – ziņas, ka Lionā noticis uzbrukums, mudināja nedoties uz vēl kādu Francijas lielpilsētu un tā vieta noķert vilcienus caur Šveici. Ja biļetes nav rezervētas (t.i., izvēlēts garākais maršruts), nauda netiek zaudēta.

Par naudu runājot…Nu jā. Ko gan var gaidīt no Šveices. Bet arī iespējā Ženēvas centrā ēst savas no citas valsts līdzpaņemtās bulciņas (vai izglābtos salātus) ir neaprakstāmi liels šarms. Arī Šveices stacijas ir pietiekami ērtas un no tām mūs naktī neviens nemet ārā. Un tad jau tikai 20 vilcienstundas un dažus Bernes magnētiņus vēlāk jau klāt Berlīnes centrālajā stacijā.
 

Kad viss jau beidzies

Lai gan somu krāmēšana un iespaidu bagātība nogurdināja, neticamā kārtā pat pēc divas dienas ilgā tūkstoš kilometru brauciena no Tulonas uz Berlīni arī vilcieni nav apnikuši. Patiesībā ir grūti iedomāties nākamo lidojumu ,jo vilcienos galu galā,  nav jāiziet neskaitāmas drošības pārbaudes, kurās pieprasa vilkt nost pat zābakus, ir krietni vairāk vietas kājām, nav nepieciešams nodot bagāžu, nav prasību ierasties daudzas stundas pirms ceļojuma sākuma. Vilcienos pa logu redzamais skats aizrauj elpu visu brauciena laiku un nevis tikai pacelšanās un nolaišanās laikā, un vērīgs skatītājs var pamanīt, kā pa logu redzamā ainava lēnām nomainās no kalniem uz ielejām, no ezeriem uz apstrādātiem laukiem.  Dzelzceļa stacijas parasti ir pilsētas centrā, nevis nomalēs kā lidostas, tātad, krietni ietaupās laiks, un, galu galā, siermaizītes arī vieglāk pagatavot ir tieši pie vilcienu galdiņiem. Šajā sacensībā nenoliedzami uzvar vilcieni, un lidmašīnas sāk šķist kā samērā neērts pārvietošanās veids. Tātad skaidrs ir viens – nākamajā atvaļinājumā noteikti jādodas ar vilcienu. Varbūt Transsibīrijas ekspresi?


Interrail biļešu varianti un cenas

Biļešu veidi un cenas ir pielāgotas gan ceļotāju vecumam, gan plānotā maršruta plašumam. Ar visiem piedāvājumiem iespējams iepazīties mājaslapā interrail.eu, divi piemēri:

  • vienas valsts pase, teiksim, Itālijai astoņas dienas mēnesī: jauniešiem 198 eiro, pieaugušajiem 240 eiro, pensionāriem 216 eiro;
  • premium pase, kas ietver arī sēdvietu reģistrāciju, piecas dienas mēnesī: jauniešiem 217 eiro, pieaugušajiem 254 eiro, pensionāriem 227 eiro.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata