Izrādās, ka mūsu vēlme karstā laikā izģērbties un mesties jūrā, lai atveldzētos, paplunčātos vai nopeldētos, senāk nebija pašsaprotama lieta. Lai gan antīkajā pasaulē senie grieķi un romieši, kā veselas miesas un gara sludinātāji, mīlēja ūdens peldes, drūmajos viduslaikos ūdens tika uzskatīts par bīstamu un kaitīgu, jo valdīja priekšstats, ka dabiskā netīrumu kārtiņa pasargā no dažādām kaitēm.
"Tajā laikā tīrīgākie cilvēki bija mūki, kas mazgājās piecas reizes gadā," stāsta vēsturniece Inga Sarma. Peldēšanās tradīcija nemaz nav tika sena. Tikai pirms 250 gadiem briti aptvēra, ka ūdens peldes nebūt nav organismam kaitīgas. Turklāt peldēties sāka ziemā, jo tā ieteica ārsti. Arī Latvija ilgi jaunajai modei nepretojās un 18. gs. vidū Kaugurciemā sāk ierasties pirmie peldviesi. Tas ir laiks, kad uzplaukst Braitonas kūrorts Lielbritānijā. "Mēs droši varam teikt, ka Jūrmala ir viens no pirmajiem peldkūrortiem pie Baltijas jūras," norāda Inga Sarma, kuras aizrautīgais un asprātībās dzirkstošais stāstījums reti kuru spēj atstāt vienaldzīgu.
Vēsturniece, Mg. Hist., Mg. Phil. Inga Sarma ir jūrmalniece, mācījusies Jūrmalas 1.vidusskolā, kopš 1981.gada – Jūrmalas pilsētas muzeja vēsturniece. Inga Sarma ir vairāku grāmatu un publikāciju autore, Jūrmalas pilsētas muzeja pastāvīgo vēstures ekspozīciju Rīgas Jūrmalas un Ķemeru kūrortu vēsture un Bērns kūrortā autore.
Kopš Covid-19 radītie ierobežojumi liedz mums rīkot tikšanās klātienē, Aspazijas mājā, kā tikšanās platformu izmanto sociālo tīklu Facebook.