"Pirmais vilciens, ko atceros, bija mazais bānītis, kas klunkuroja no Stukmaņiem uz Vecgulbeni. (..) Pret kalnu kāpdams, tas kļuva pavisam gauss un ieslīdēja dziļā ierakumā. Bieži redzēju, kā lielākie zēni nolec no vilciena kāpnēm un skrej tam līdzi, noplūc pa puķei vai ceļmalas dadzim un reizēm pat steidzīgi palasa zemenes, kas auga dzeltenās grants nogāzes aizvējā." Šīs rakstnieka Anšlava Eglīša atmiņas Dzelzceļa muzeja jaunajā ekspozīcijā Stacijas dzīve var klausīties retro austiņās uz ausīm, līdz ar miniatūra vilciena pasažieriem – mazām lellītēm – skatoties pa logu, kā garām slīd dažādas Latvijas ainavas.
10. aprīlī Latvijas Dzelzceļa muzejā atvērta tā jaunā ekspozīcija Stacijas dzīve. Izstādi muzejs piesaka kā "interaktīvu izstādi visai ģimenei". Šis bieži pārspīlētais, vietā un nevietā lietotais apzīmējums šoreiz tiešām atbilst patiesībai.
Te interesanti varētu būt gan vectētiņam, pensionētam inženierim, gan viņa mazbērnam, kuram gribas nospiest katru pamanīto pogu. Izstāde uzrunā visu maņu kopumu – smadzenes, degunu, ausis, acis, ādu. Tā noder gan kultūrvēsturiskai izziņai, gan vienkārši priekam.
Nostalģisks skats
"Kā atklāt stacijas šarmu un būtību? Kā izstāstīt tās sajūtas, kas pārņem cilvēku, kad tas izkāpj kādā svešā stacijā pirmo reizi, atgriežas mājās no tāla ceļa vai dodas ikdienas gaitās?" – Dzelzceļa muzeja direktore Ieva Pētersone stāsta, ka izstāde ir veltīta stacijai kā sabiedriskās dzīves centram XX gadsimtā. "Šis nav klasisks stāsts tikai par stacijas funkcijām un vēsturisko attīstību, tas ir aicinājums piedzīvot staciju savās atmiņās un izstāstīt tās saviem bērniem un mazbērniem. Stacijas tradicionālais dzīves ritms, kas tai piemita, aiziet līdz ar modernajām tehnoloģijām, autotransporta uzvaras gājienu un ikdienas steigu. Mazo staciju ēkas pārvēršas par muzejiem, baznīcām, veikaliem, dzīvojamām mājām. Citas lūkojas apkārtējā pasaulē ar tumšām logu rūtīm un gaida savus jaunos saimniekus. Ekspozīcija mazliet nostalģiski atskatās uz to, kas reiz bija, un aicina izbaudīt stacijas dzīvi."
Var just, ka mākslinieks Einārs Timma, veidojot izstādi, no sirds iededzies. "Es apbrīnoju laiku, ko Einārs veltīja, lai izpētītu visu, ko mēs jau bijām savākuši," saka I. Pētersone. "Apmeklēto staciju bija daudz. Braucām pa vairākām līnijām. Skatījāmies, kuras slēgtas, kuras – vēl palikušas. Runājām ar staciju dežurantiem, ar iedzīvotājiem, kas tur vēl palikuši. Dažas stacijas bija privatizētas un nevarējām tikt iekšā," stāsta E. Timma. Izstādes atklāšanā un tās pirmajās dienās mākslinieks novērojis, ka cilvēki izstādi izstaigā vairākiem lokiem. Vispirms izpēta fotogrāfijas, noklausās stāstus, pēc tam – izpēta maketus. "Visu uzreiz nemaz nevar pamanīt," viltīgi pasmaida Einārs, kurš ekspozīcijā ieslēpis dažādus mazus noslēpumus, sākot no stacijas kaķiem (var mēģināt saskaitīt, cik to pavisam ir), beidzot ar mazītiņajiem rekvizītiem maketos, piemēram, kasieres augstpapēžu kurpēm zem krēsla.
Šis ir gadījums, kad arī introvertajiem un klasikas cienītājiem gribētos rekomendēt tomēr spiest visas ieteiktās pogas. Ekspozīcija piedāvā izmēģināt, kā darbojas Morzes aparāts, komutators, dzirdēt, kā kviec sivēns koferī. Attaisot kolbas, var uzminēt dažādas specifiskās stacijas smaržas, no kurām daudzas "smiržo", iespējams arī sataustīt staciju ar roku. Savukārt, izvelkot bufetes maketa atvilktni, ieraudzīsim frikadeļu zupas paraugu ar visu buljonu un burkānu ripiņām. Visbeidzot – stāvot kājās (īstais efekts iestājas, ja aizver acis), var piedzīvot braucienu ar vilcienu – netrūks ne pienākošā vilciena vēja, ne dažādu tautību pasažieru murdoņas, ne paša soļu, atnākot un aizejot pa šņirkstošo granti.
Jūrmala, Gaiziņš, Berlīne
"Cilvēku, kas dodas ceļā, var atpazīt pēc viņa ceļasomas. Vēl vairāk atklāj somas saturs," – izstādes veidotāji stāsta stacijas dzīvei tipiskus Koferu stāstus, vispirms ļaujot apmeklētājiem pašiem uzminēt kofera īpašnieku un saturu. Atklāti seši Latvijas cilvēkiem raksturīgākie braucieni, izgaismojot, kā tie mainījuši konkrētā cilvēka vai visas tautas likteni. Piemēram, Ceļš uz skolu. "Literāros darbos un atmiņu stāstos varam lasīt par jauniešiem, kas ar vilcienu dodas uz pilsētas ģimnāziju, augstskolu Tērbatā, Pēterburgā, Rīgā. Vilciena gaidīšana un garas stundas vagonā ir bijušas šī satraucošā notikuma būtiska daļa. 1934. gada rudenī ceļā uz Daugavpili devās Dāvis Pirro, lai piepildītu sapni un kļūtu par dzelzceļnieku." Atveroties un izgaismojoties koferim, atklājas, ko Dāvis ņēmis līdzi.
Cits tipisks maršruts saistīts ar 70.–80. gados tik populāro došanos uz Jūrmalas, Vecāķu un Saulkrastu pludmali. Vecākā paaudze ar nostalģiju varēs atcerēties populāro slēpotāju vilcienu Sniedziņš, ar kuru uz Ērgļiem un Gaiziņkalnu devās azartiskākie distanču slēpotāji. Šo vilcienu nedēļas nogalēs ziemas mēnešos organizēja LPSR Tūrisma un ekskursiju padomes Rīgas Ceļojumu un ekskursiju birojs.
Īpaši aktuāli izskan stāsts Ar Ziemeļu ekspresi (Nord Express) uz Berlīni. Viens no sešiem koferiem ir iekonservējis cilvēku atmiņas par vilcienu satiksmi uz Eiropu, kad no Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Jelgavas varēja bez pārsēšanās nokļūt Berlīnē, Parīzē, Varšavā un Vīnē.
Ziemeļu ekspresi no sava Siguldas perioda atceras arī Anšlavs Eglītis: "Nebija par ļaunu aiziet uz Tallinas–Rīgas– Berlīnes ātrvilcienu, jo tas nesa sev līdzi lielās, plašās pasaules gaisotni."
Ar staciju saistītās dramatiskās lappuses Latvijas dzīvē izstādē skartas pastarpināti. Pamatā šajā vienā stāstā Atgriežoties no izsūtījuma. "Par vienu no tautas vēstures traģiskākajiem notikumiem – izsūtīšanu un spaidu darba nometnēm Sibīrijā – liecina piemiņas zīmes Latvijas stacijās. (..) Emocionālo pārdzīvojumu kaut nedaudz atklāj Alfeja Bromulta zīmējumi, kas tapuši vilcienā, atgriežoties no filtrācijas nometnes, un Benitas Eglītes zīmētās pastkartes, ko viņa sūtīja krustmātei uz Latviju."
Cimdi ar Rozentāla motīvu
Ekspozīcijas interjers veidots kā Saldus stacijas kopija. Tā ir lielākā stacijas ēka Liepājas– Glūdas dzelzceļa līnijā. Pēc profesora Pētera Federa projekta tā uzbūvēta 1931. gadā. Dzelzceļa muzeja direktore Ieva Pētersone īpašu paldies saka Jaņa Rozentāla Saldus Mākslas un vēstures muzejiem, kuri no sava krājuma ekspozīcijai veltījuši pat adītus dūraiņus ar Rozentāla gleznas motīvu.
Muzejs aicina izstāstīt un iesūtīt savus stāstus, padarot staciju vēsturi personiskāku. Filmēto un rakstīto var publicēt www.facebook.com/latvianrailwaymuseum. Katra mēneša trīs labākie saņems balvas no muzeja suvenīru klāsta un īpašo stacijas aproci.
Lasi vairāk www.railwaymuseum.lv