Pēdējos gadus režisors Mihails Gruzdovs bija gandrīz vai caurspīdīgs. Šķiet, viņu nesa tikai stepētā veste, ģimenes un studentu mīlestība un, protams, paša gara spēks. Viņam bija uzdāvināts laiks. Būt kopā ar tuvākajiem, ar sievu un gara radinieci mākslā Indru Rogu uzlikt uz kājām pēdējo aktieru kursu, ar kuru tagad tā lepojas Valmieras teātris, atstāt nospiedumus kolēģu pieredzē.
Tā varēja runāt tikai Gruzdovs. It kā tik "nepareizi", jaucot latviešu un krievu valodu, zemo un augsto, bet nešaubīgi no tīra avota.
"Reizēm ar humoru, reizēm ar bezkaunīgu mīlestību, reizēm ar Raskoļņikova cirvi rokā – Gruzdovs mūs iedvesmoja. Uzdeva jautājumus – a kā dzīvot, a kāds teātris šodien jātaisa? Viņš aicināja uz revolūciju, mācīdams vitalitāti kā mākslā, tā dzīvē. Provocēja nebūt apmierinātiem, uz laukuma netaisīt "siltu čuriņu", bet sisties un meklēt, jo "mākslā viss ir bijis, bet tu tur neesi bijis". Viņš mācīja iekārtot vidi radošam procesam – nedzīvot miskastē, noslaucīt kājas un iedegt svecīti. Tanī pašā laikā mīlēt dzīvi – svinēt svētkus, taisīt dzīvei pārsteigumus, kad briest sūdi, un radoši dzert. Viņš mācīja cilvēcību. Mācīja nekoķetēt ar sevi, mācīja neuztvert sevi pārlieku nopietni, mācīja "nejaukt omleti ar Dieva dāvanu"," savu pasniedzēju, Meistaru, atceras Valmieras teātra aktieris Sandis Runge. "Mēs bijām gatavi ņemt – viņš dot. Dot tik daudz, ka pēc sešu stundu aktiermeistarības tikai pa pusei jokodams prasīja, lai viņu aiznes uz mašīnu. Tā ir privilēģija un laime, ka satikāmies. Ka satikām viņu, Indru Rogu un ka satikāmies paši – kursabiedri. Viņš dzīvo un dzīvos mūsos. Tāpat kā Puškins – Gruzdovs dzīvs!"
Vieds un huligānisks
"2001. gadā Mihails Gruzdovs sāk strādāt Latvijas Kultūras akadēmijā par aktiermeistarības un režijas pedagogu bakalaura un maģistra studiju programmās. Asociētais profesors, spožu diplomdarbu vadītājs, vairāku aktieru un režisoru kursu Meistars. Piederīgs akadēmijai līdz galam.
Mihails Gruzdovs ir strādājis gandrīz visos Latvijas teātros. Un viņa audzēkņi ir visur. Bet vispār Miša saistās ar jaunību. No pirmajiem darbiem Valmierā 90. gadu sākumā līdz pēdējai izrādei – studentu diplomdarbam Blanša. Baltais mežs 2020. gadā Zirgu pastā. Sākumā Gruzdova izrādes bija visās nozīmēs jauns teātris jaunā laikā, par kuru vēl neviens nezināja, kāds tas būs. Beigās Gruzdovs bija vērtību mērs un Skolotājs dzīvē un teātrī jauniešiem, kuri paši vēl nezināja, kas viņi ir.
Gruzdovs pats visu laiku bija jauns – trauslais stāvs viegli slīdošajā gaitā apvienojumā ar dzelžainu mākslinieka un pedagoga mērķtiecību un sadzīvei pāri stāvošiem ideāliem.
Arī pēc 2023. gada 12. februāra, kad Mihaila Gruzdova vairs nav, viņš joprojām tepat ir – aizdedzina svecīti un apsēžas pie režisora galda mēģinājumu zālē vai smaida un parupji joko Zirgu pasta gaiteņos. Vieds un huligānisks vienlaikus. Sarežģīts un reizēm apšaubīts, bet vienmēr ļoti un patiesi cienīts un mīlēts," – ar teātra zinātnieces asociētās profesores Līgas Ulbertes vārdiem no Mihaila Gruzdova atvadās Latvijas Kultūras akadēmijas kolēģi.
"Teātrim jānodarbojas tikai un vienīgi ar mākslu. Tam ir uzdevums izpētīt, kas notiek ar cilvēku. Bet cilvēka iekšējā pasaule patlaban ir apjukuma skarta. Kolosālas pārmaiņas ir ievedušas cilvēku traģikas zonā. Tā dzīve, kas bija, vairs nespēj apmierināt ne garīgi, ne morāli. Cilvēks ir kaut kādā ziņā paralizēts, pamiris. Jaunā situācija prasa no cilvēka noturīgu garīgumu, kultūru, zināšanas un dvēseles mieru. Nopietnu personisko piedalīšanos. Tādēļ teātrim vajadzētu uzvest labu literatūru, klasiku, arī mūsdienu klasiku," – tā Mihails Gruzdovs teica intervijā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Vai daudz kas ir mainījies šodien, kad viņa pēdējie izlolotie aktieri Dostojevska Velnu interpretācijā ellišķīgā laikmetīgumā balamutīgi staipa morāli kā sažļembātu košļeni pa muti. Arī Nelabo režisors Elmārs Seņkovs ir Gruzdova audzēknis, kuram pa sniedzējs veltījis īsu un kodolīgu veltījumu: "Nesačakarē sevi!" (Latvijas jaunā režija, Latvijas Universitāte, 2015.)
Lika visu nojaukt
Mihails Gruzdovs dzimis 1953. gada 12. decembrī Valmierā. Absolvējis Borisa Ščukina Teātra skolas režijas fakultāti Maskavā. Kopš 80. gadu sākuma iestudējis izrādes Sanktpēterburgā, bijis studijteātra Krustceles mākslinieciskais vadītājs (1986–1992) un docents Sanktpēterburgas Teātra akadēmijā (1993–2002).
Mihaila Gruzdova attiecības ar Latvijas teātri sākas 1992. gadā, kad viņš savas dzimtās pilsētas Valmieras teātrī iestudē Žana Pola Sartra lugu Aiz slēgtām durvīm ar izrādes nosaukumu Veltījums Tai Dāmai. Mihailu Gruzdovu neinteresēja komerciāli veiksmīga māksla. Viņš vispār nedomāja tādās kategorijās.
"Tagad es savu teātri uzskatu par skolu. Profesionāli mācos filozofiskās idejas sasaistīt ar mākslinieciskajiem uzdevumiem teātrī. Man nav uzdevuma uztaisīt izrādi. Tikai vēlme ar iestudējuma palīdzību pētīt dzīvi," 1993. gada 1. novembrī žurnālā Māksla Armīnam Lejiņam stāsta Mihails Gruzdovs, piebilstot, ka viņam dzīvē nevajag daudz – "ne dzīvokli, ne mašīnu, ne ikrmaizītes".
"1996. gadā Mihails Gruzdovs iestudē pirmo lielo izrādi Dailes teātrī – vizuāli un emocionāli satricinošu versiju par Emīla Zolā romānu Terēze Rakēna. Arī par elli, bet šoreiz arī par augšāmcelšanos. Izrāde iegūst Gada izrādes balvu Spēlmaņu naktī, Gruzdovs kļūst piederīgs Dailes teātrim un tāds arī paliek līdz galam. Režisors, pedagogs, iedvesmotājs un sapņotājs. No 2005. līdz 2009. gadam viņš ir arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs," raksta Līga Ulberte. Dailes teātrī Mihails Gruzdovs iestudē vairāk nekā 30 iestudējumu, neļaujot aktieriem iegrimt viņu paštēlos. Īpaši iezīmīgi ir formā un saturā grandiozie klasikas iestudējumi: Ķiršu dārzs (1998), Mīlulis (1999), Precības (2000), Vēlā mīla (2001), Hamlets (2003), Raudupiete (2003), Indrāni (2004), Kaija (2008), Idiots. Pēdējā nakts (2009), Antigone (2013) u. c.
"Gruzdovs uz Daili atnāca ar Terēzi Rakēnu. Aktierus viņš nepazina, tikai Ģirtu Ķesteri. Viju Artmani viņš zināja kā elku, kurai bija bail bezmaz pieskarties. Viņš strādāja ar mums kā ļoti stingrs pedagogs ar savu skolu, kuru mēs no sākuma neizpratām. Lika mums spēlēt etīdes un no jaukt visu to, ko mēs jebkad teātra mākslā esam darījuši. Tas bija ļoti nežēlīgi, bet ļoti interesanti. Visi citi teātri un aktieri mūs apskauda, ka varam strādāt ar Gruzdovu, jo visi bija dzirdējuši, ko viņš Valmierā ir iestudējis, un gribēja zināt, kā viņš strādā ar mums. Viņš ņēma mūs priekšā kā trusīšus un mēģināja mūs salauzt. Pēc tam kad bija rezultāts, mēs sapratām, kāpēc viņš tā bija darījis. Beigās mēs bijām gatavi darīt visu, ko Gruzdovs liek, gan jau lēktu arī laukā pa logu, ja liktu. Viņš mēģināja savienot personību ar lomu tik ļoti, ka nebija vairs atšķirības, vai tā esmu es vai Terēze Rakēna. Ar Artmani gāja grūtāk, jo Gruzdovam pret viņu bija liela pietāte. Tā kā mēs ar Artmani bijām vienā ģērbtuvē, viņš mēģināja viņai piekļūt caur mani. Artmane ļoti spurojās, raudāja un meta eksemplāru uz galda. Mēs abas divas mēģinājām bezmaz caurām naktīm. Mēģinājām saprast, ko viņš īsti no mums grib. Beigās Gruzdovam izdevās salauzt Artmani un panākt to, ko viņš gribēja no viņas izspiest. Kad es ar Gruzdovu strādāju citās izrādēs, viņš tā vairs nedarīja. Tas laikam bija viņa eksperiments, ka viņš ar joni metās iekšā.
Gruzdovs dega tik ļoti, ka varēja piezvanīt divos naktī un prasīt, ko es daru. Viņš pats dega diennaktīm, un mēs parāvāmies viņam līdzi. Kaut kam citam viņš sāka pievērsties tikai pēc tam, kad viņam piedzima meitiņa Marta Marija. Tad Gruzdovs bija pārņemts un visos mēģinājumos stāstīja tikai par viņu. Sapratām, ka viņam ir iedots tāds Dieva brīnums! Caur to Gruzdovs pavēra citas savas šķautnes un ielika turpmākajās izrādēs," atmiņās par sadarbību dalās Dailes teātra aktrise Indra Briķe. Ar Raudupieti jau gājis vieglāk. "Es jau no pirmās dienas tik ļoti sajutu šo lomu, un Gruzdovs to juta. Lai arī bija nesaprotamas lietas, kāpēc viņš man liek skriet apkārt ap bedri vai jāt uz galda, vai krist čupās. Viņš ņēma no savas dzīves skaudrus, nežēlīgus piemērus, bet beigās izrādē bija arī liels poētisms, kaut kas augstāks nekā sadzīviskā ikdiena."
Režisore Inese Mičule grāmatā Latvijas jaunā režija atzīst, ka tieši Mihaila Gruzdova Raudupiete viņu pievērsusi režijai: "Jā! Tāpēc teātrim ir vērts pastāvēt!"
Silta un jauniešstipra sirds
"Viņam ir lielas un vīrišķīgas plaukstas, silta un jauniešstipra sirds. Viņā ir neaptverami liela mīlestība, franču maukas, Pink Floyd un Pēterburga. Viņš interesējas, kā iet mūsu mammām un kā sauc mūsu kaķus, viņš sūta uz Norvēģiju Knuta Hamsuna Viktorijai baltas rozes un skatītāju rindās tām pašām mammām piemeklē mīļākos. Viņš mīl Ezīti miglā un kastaņus, viņš min, kādā krāsā meitenēm apakšbikses, viņš neļauj telefona aplikācijas saukt par ikonām. Viņš sūta mūs pa brīvdienām "uztaisīt revolūciju", pamana skaistu sievieti pasu daļā un iedod uzdevumu uzaicināt viņu uz randiņu. Dod rakstīt, ko darīsim ceturtdien, ja nomirsim trešdien. Prasa – a kā dzīvot? Taisa no mums cilvēkus, jo "profesija nedrīkst iet pa priekšu cilvēkam". Māca pašiem uztraukties, pašiem darīt un uz mūžu atcerēties, ka "jebkurš sūdīgākais eķūds ir labāk par visgeņjālāko teoriju". Liek sev pašam un mums "trenēties uz" Stockmann pārdevējām, radiniekiem pie galda, izjokot Rogu. Stundām stāv pie van Goga krūma Ermitāžā. Brauc tramvajā ar pirotehnikas maisiņu Rogas dzimšanas dienai. Viņš ir aģents provokators, kurš lamā un ciena, sit un mīl. Skatās acīs, pasmejas un pamet ar galvu. Viņš ar mums ir godīgs, un tādi esam mēs ar viņu.
Pirms neiespējami maz dienām Tomsona ielas dzīvoklī atcerējāmies vienu no Gruzdova sakāmajiem – aktieris ir peļķe, kam uzsmaidījis Dievs.
Mēs esam aktieri, kuriem uzsmaidījis Gruzdovs. Un tas ir tik sasodīti daudz," KDi atrakstīja Valmieras teātra aktrise Ieva Estere Barkāne, kura WhatsApp profila attēlam izvēlējusies dubultportretu ar savu pasniedzēju. Saskanīgi profili. Labi, ka Mihails Gruzdovs vēl pieredzēja, kā viņa un Indras Rogas izlolotā aktrise Spēlmaņu naktī saņēma labākās jaunās aktrises titulu.
Atvadīšanās no režisora un pasniedzēja Mihaila Gruzdova notiks piektdien, 17. februārī, plkst. 13 Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē. Pēc tam režisors tiks guldīts Mākslinieku kapu kalniņā Pirmajos Meža kapos.