Avantūra beidzas traģiski
Izrādi iestudējot ar it kā bezpersonisko lugas nosaukumu Dzīvnieks un atsakoties no romāna mīklainā un tāpēc intriģējošā titula, tikai šķietami netiek pateikts nekas par to, ar ko skatītājam būs darīšana. Latviešu literārās valodas vārdnīcā dzīvnieks tiek skaidrots kā dzīva būtne, kas barojas ar gatavām organiskām vielām un spēj aktīvi kustēties. Tātad acīmredzami, ka Artūrs Dīcis jau pirms ekspozīcijas mudinājis aizdomāties par to, vai un kā cilvēks atšķiras no meža zvēriem. Unikālā spēja abstrakti domāt un līdz ar to arī līdzi just gluži neslāpē pirmatnējo instinktu izlaušanos cilvēka rīcībā krīzes situācijās, kam mēdz būt pagalam necilvēcīgas sekas.
Vai par to ir arī izrāde? Valdemāra avantūra, kad viņš jauka saulrieta sentimentāli iekrāsotā mājupceļā pieņem arī sev pašam negaidītu lēmumu pēc apnicīga komandējuma neatgriezties mājās, beidzas traģiski. Taču fatālās sekas iestājas tieši tāpēc, ka Valdemārs ir cilvēks. Viņš ir ļāvies emocijām, mirklīgam vājumam un apzināti zaudējis piesardzību, dabiski uzstājīgo pašsaglabāšanās instinktu izlikdamies nedzirdam.
Artura Krūzkopa Valdemārs ir žurnālists pēc trīsdesmit, laulāts, bet bez bērniem un bez patiesas intereses par savu darbu un, šķiet, vispār par jebko, kas nav viņā urdošais nenosakāmas izcelsmes nemiers. Galvenā varoņa apjukumam korespondē scenogrāfa Andra Eglīša veidotā Aktieru zāles spēles telpa, kur jūklī sapinušies urbānās eksistences liecinieki ar dabu – starp baļķēniem, zariem un meldriem ierisušas plastmasas drazas.
Aktiera velnišķīgā sejas izteiksme, mirdzošās tumšās acis un straujās kustības sākotnēji rada iespaidu, ka viņa varonis nav savā ādā. Valdemāra rīcības spontanitāte liecina par dzīvniekiem raksturīgo neprognozējamību. Taču aktieris no kulisēm sev līdzi neatnes iemeslus, kāpēc viņš nonācis situācijā, kad gatavs vieglprātīgi pamest šķietami pilnvērtīgu vidējās klases pilsētnieka dzīvi, negaidīti iežēlojoties par nejauši notriektu zaķi.
Domāju, ka paļauties uz viņa paaudzes vispārējo visai depresīvo noskaņojumu nav diez cik auglīgi, jo skaidrs, ka viņa izdarītā izvēlē nav nekāds iedvesmojošs risinājums.
Visu vai neko!
Izrāde traucas kā bez mašīnista palikusi lokomotīve. Neraugoties uz spēles telpas stūros novietoto kodoskopu asprātīgi projicētajiem attēliem, kas veikli iezīmē atkal jaunu darbības vietu, izrāde nedzenas uz priekšu, bet uz riņķi vien, izmetot Valdemāru ar viņa zaķi te kādā Latvijas mazpilsētā, te kādā ciematā, pēc tam vēl Klaipēdā un pat Zaicevā Pleskavas apgabalā, taču vienīgi informatīvi pavēstot ko jaunu par izrādes varoņiem. Tāpēc pārsteidzošā kārtā gandrīz trīs aktīvas darbības piesātinātās stundas izrādes laika velkas kā mūžība, un vietumis uz neprātīgo ālēšanos ir gluži neērti skatīties.
Runa nav par brutalitāti, cinisko humoru un necenzēto leksiku, jo tā piedien stāsta bravūrīgajai intonācijai, kuras lozungs ir "Visu vai neko!", bet gan par aktieru brīžam forsēto aizrautību, izmisīgi cenšoties iekustināt publiku… Visgrūtākie uzdevumi ir Jānim Āmanim un Raimondam Celmam, jo abiem uzticēts atveidot daudzus krasi atšķirīgus varoņus, kuru vidū dažādas intelektuālās kapacitātes policisti, apreibuši kontrabandisti, kolorīti vietējie tipāži ar apbrīnojami noteiktu un pamatīgi argumentētu skatu uz lietām un vienkārši dzīvē nomaldījušies dīvaiņi. Par spīti tam, par dažiem no viņiem arī pāris teikumos aktieriem izdodas radīt ne tikai priekšstatu, bet arī stāstu, piemēram, Jānim Āmanim par izbesīto provinces oficiantu vai Raimondam Celmam par apņēmīgo Gulbenes zāģeri.
Ja visām ainām būtu atrasts vienlīdz asprātīgs risinājums, kā dažbrīd izdevies, izrādes absurdais saturs sakustu ar formu. Un tas jau būtu cits patiesības līmenis. Efektīgākajā no tām Jānis Āmanis pārtop stoiciski noskaņotā krauklī, nepretenciozi, gandrīz vai garlaikoti uzvelkot melnus gumijas cimdus, un tad veiklām pirkstu kustībām, imitējot putnu lidojumā, uzklūp Valdemāra pārtikas maisam un pēc tam – Valdemāra sievas dibenam.
Toksiskās attiecības
Skatuviskās darbības liecina, ka Daigas Kažociņas atveidoto sievu iekāro ne tikai Valdemāra paziņas, bet arī dzīvnieki. Turklāt izskan mājieni par viņas izlaidīgo dzimumdzīvi… Sieva Valdemāru vajā visa ceļojuma gaitā – viņa bez brīdinājuma ielaužas viņa privātajā naratīvā, un viņas vaibsti spoguļojas ikvienā Valdemāra sastaptajā sievietē. Teorētiski visai ātri top skaidrs, ka toksiskās attiecības ar sievu, kuru viņš mīl, bet ar kuru nespēj būt kopā, ir tās, no kurām viņš vēlas tikt atbrīvots, atsakoties no visa, kas ar tām ir saistīts. Taču aktieriem pirmizrādē neizdevās pārliecināt par jebkādu savstarpēju intīmāku attiecību pastāvēšanu starp viņiem.
Komēdija gan, šķiet, arī nav tas pateicīgākais žanrs pilnvērtīgai Daigas Kažociņas skatuviskajai eksistencei, jo aktrise acīmredzami brīvāk jūtas un attiecīgi spēj par savu varoni kaut ko vairāk pateikt, kad situācija sasprindzinās un runā apslēptas kaislības, nevis dzirkstoša vieglprātība.
Bez šaubām, viss notiekošais uztverams atsvešināti, jo ne bez iemesla Valdemārs par saviem piedzīvojumiem vēsta, it kā lasot savas ceļojuma piezīmes, kurās sapludināti reāli iespējami notikumi ar zoomorfām fantāzijām. Tāpēc paliek divas iespējas – vai nu Valdemārs ir jucis, vai arī viņš stāsta, kā varētu būt, bet kā nav un nekad nebūs, jo viņš tomēr ir – cilvēks.
Ja reiz izrādes veidotāji ir uzskatījuši par nepieciešamu personificēt notriektā zaķa kažokādu, simboliska slodze neizbēgami piešķirama tās dīdītāja kolorītajam veidolam. Un rodas visai būtisks jautājums, kāpēc zaķa alter ego ir bārdains vīrietis kamuflāžas kostīmā. Mārtiņš Brūveris godprātīgi izkustina zaķa ādu, uzskatāmi imitējot zvēriņa sāpes, bailes, prieku, ziņkāri un galu galā izmisumu, bet kādas ir viņa un Valdemāra savstarpējās attiecības? Tēva un dēla, divu čomu vai kādas citādas?
Fināls dod zināmu atbildi vismaz no zaķa pozīcijām, Valdemāra centienus sākt dzīvi no jauna apzīmogojot ar bezcerības nospiedumu, jo, kā izrādās, arī zaķis Valdemāra atraisīto brīvību ir izmantojis ar sīkumainu aprēķinu. Varbūt izrāde stāsta par to, ka svarīgāk par introvertu rūgšanu ir jo ātrāk pieņemt lēmumu un rīkoties saskaņā ar to, par spīti tam, ko par to domās citi, un bezgalīgi nekalkulējot iespējamos notikumu attīstības scenārijus? Bet, ja tā, bija nepieciešama kāda pauze, lai arī skatītājs varētu ievilkt gaisu un padomāt.