Doma, ka jāķeras klāt slavenajam Kaķim uz nokaitēta skārda jumta, kas ir dramaturga Tenesija Viljamsa ar Pulicera prēmiju (1955) apbalvota drāma, režisori Inesi Mičuli nav likusi mierā kopš tā laika, kad viņa iestudēja Viljamsa Ilgu tramvaju Jaunajā Rīgas teātrī. "Izrāde nebūs viegls gabals. Skatītājam būs jādomā," brīdina I. Mičule un kā vienu no Valmieras teātra izrādes vērtībām uzsver lielisko aktieru komandu – Ievu Puķi, Rūtu Dišleri, Kārli Freimani, Mārtiņu Liepu, Skaidrīti Putniņu un Rihardu Rudāku. "Ko katrs skatītājs paņems līdzi, nevaru prognozēt. Viņam jau nav jānolasa dažādie iekodētie šifri un jāatklāj dramaturģijas dziļākie slāņi."
Iestudējums pirmizrādi Valmierā piedzīvoja 17. novembrī. Lugas stāsts risinās XX gs. 50. gados Amerikas dienvidos. Ir silts un mierīgs vasaras vakars un Lielā Tēta 65. dzimšanas diena. Ģimene sanāk kopā, lai svinētu. Vakara gaitā svinības pārvēršas par ģimenes savstarpējo attiecību krīzi, bet gadiem krātie meli vienam pret otru un sevi pašu nebūt nav sliktākais, ko viņi visi kopā lobīs kā sīpolu – kārtu pēc kārtas.
"Ir jāturpina dzīvot, lai arī jaunības ilūzijas zūd. Citādi nav jēgas," saka galvenās lomas (Megija) tēlotāja Ieva Puķe. "Daudzi varēs atrast paralēles ar savu dzīvi. Tenesijs Viljamss ir bezdibenīgs autors. Viņa darbos ir visa emociju gamma un katru reizi atrodas jauni skatpunkti."
Pats T. Viljamss savulaik teicis, ka viena no šī darba galvenajām tēmām ir vientulība. "Tēmu ir daudz vairāk! Mīlestība, naids, savas identitātes meklējumi, iekšējā brīvība, citāda orientācija, patiesība un meli, bailes, jā, arī vientulība un nāve. Skatītājs jau visasāk uztver to stīgu, kas šobrīd tieši viņam ir visaktuālākā," skaidro režisore I. Mičule. "Vienam tā ir brīvība, citam – mīlestība. Vientuļš cilvēks ir tad, ja viņu nemīl un viņš ir nebrīvs. Viljamss meistarīgi preparē cilvēka iekšējo pasauli. Izejot caur savu vērtību sistēmu, es pievienoju to, kas šobrīd notiek sabiedrībā, un tā tas kamols veidojas. Kā to atšķetināt? Katram skatītājam būs savas metodes."
Izrādes nosaukums liek domāt par izmisīgu situāciju un sliktām beigām. Ieva Puķe teic, ka visi lugas personāži ir kā kaķi uz karsta skārda jumta, jo mēģina kaut kādā veidā uz tā noturēties – noturēties pie dzīves ar dažādiem līdzekļiem, lai gan tas ir gandrīz neiespējami. "Mesties lejā? Saka – kaķi vienmēr nokrīt uz četrām..."
"Man savus darbus patīk veidot ar pozitīvu apliecinājumu. Beigas neiestājas, ja pats nepieliec punktu! Arī kaķis var nolēkt no jumta un, pat ja savainojas, dzīvo tālāk," piebilst režisore. "Kaķis ir simbols drosmei dzīvot neatkarīgi un rīkoties pēc savas sirdsapziņas. Kaķis dara, ko grib, dabū to, kas tam vajadzīgs, nekautrējas, neko sev neliedz, ir godīgs un tiešs. Tad kāpēc mēs gaidām brīdi, kad ir jau par vēlu?"
Tuvākās izrādes – 22. un 28. novembrī.