"Mana pirmā izglītība ir Rīgas Stradiņa universitātes Multimediju komunikācijas bakalaura grāds, tāpēc man bija pierasts domāt, ka lielie akadēmiskie darbi saistīti ar pētniecību," saka jaunā režisore, kuras iestudējuma centrā ir viņas vecāku kāzas. Laura Upeniece sastādījusi anketu ar 35 formāliem jautājumiem par šī notikuma organizēšanu, kuru iedevusi savai Vecaimammai un Omītei. Caur šīm atbildēm viņa galu galā nonākusi līdz emocionālākiem stāstiem par 25 gadus seno pagātni.
Sākotnēji sadarbībā ar dramaturģi Lailu Burāni radusies doma par izrādi tiesas formātā, jo jautājumu un atbilžu saspēle izklausījusies pēc nopratināšanas – no kurienes tika vesti trauki, vai patika kleita, kā spēlēja muzikanti, kādas atrakcijas tika pildītas? Laura Upeniece atklāj, ka šajā iestudējumā viņas pretnostatījušas Vecāsmammas un Omītes atbildes vienā telpā, kurā parādījusies atmiņu nesakritība un ieskanējusies vienas varones domas par otras varones ģimeni – rīcību, attieksmi. "Šajā mijiedarbībā starp kāzu svinību traukiem radās stāsts par to, kā viss sākās – uz kādas nots sākās mana ģimene," piebilst jaunā režisore, kuras izrāde šobrīd no tiesas formāta transformējusies sarunā starp mazmeitu un omēm. Viņā balstīto tēlu šajā iestudējumā atveido Ance Kukule. Savukārt Vecāsmammas un Omītes lomām Laura Upeniece nolūkojusi Nacionālā teātra aktrises Intu Tiroli un Līgu Liepiņu. "Sākumā bija bailīgi," jaunā režisore atceras satikšanos ar abām aktrisēm, kuras labprāt dalījušās savā pieredzē un zināšanās. Laura Upeniece atzīst, ka kopumā šī iestudējuma veidošanas process bijis ļoti grūts gan profesionālajā, gan arī emocionālajā ziņā un kurā viņai daudz palīdzējuši akadēmijas pasniedzēji (diplomdarba vadītāja bija docente Zane Kreicberga). "Aizstāvēšanā es teicu, ka kādu brīdi vairs neķeršos klāt dokumentālā teātra izrādēm, bet jau augustā man radās ierosme jaunam darbam – man patīk, ka varu radīt kaut ko par šo laiku vai rekonstruēt atmiņas, un ceru, ka ar katru nākamo spēšu arvien efektīvāk ielikt tajā savu attieksmi."
Laura Upeniece stāsta, ka iestājusies Rīgas Stradiņa universitātē cerībā tikt skaidrībā, ar ko vēlas nodarboties. "Pēc trim gadiem man bija par maz – gribējās turpināt studēt maģistrantūrā," atminas jaunā režisore, kura starp psiholoģiju un teātri izšķīrusies par labu otrajam. Latvijas Kultūras akadēmijā Laura Upeniece nomācījusies trīs gadus. Viņa paņēmusi akadēmisko gadu, lai apmeklētu papildu nodarbības pie Indras Rogas, Kristas Burānes u. c. "Sanāk, ka citi gāja pa asfaltu, bet es – pa purvu, un te nu es esmu." Studiju laikā viņa cītīgi izmantojusi izdevību piedalīties vērošanas praksēs, kas ļauj izsekot līdzi izrāžu radīšanas procesam. Viņa ir redzējusi, kā strādā Valters Sīlis, Laura Groza-Ķibere, Pēteris Krilovs, Intars Rešetins, Mihails Gruzdovs un Vladislavs Nastavševs. "Man nav viegli ienākt jaunā vidē un pateikt: "Sveiki, esmu Laura!" Šis ir mans veids, kā iepazīt cilvēkus, kā iepazīt procesu, tas ir mans lēnais pielāgošanās paņēmiens, turklāt man patiešām bija interesanti skatīties," akcentē Laura Upeniece. "Es sēdēju un domāju, kā es to darītu, mēģināju saprast, no kurienes režisoram radusies ierosme kaut ko pamainīt, kā viņš strādā ar aktieriem, kā aktieri komunicē savā starpā – tā bija ļoti laba prakse," uzskata jaunā režisore, kurai padomā ir monoizrāde par vientulību. Papildu informācija: www.teatris.lv.