Situācija, kad pandēmija iedzinusi datora ekrānos arī teātra festivālus un skates, ir duāla. No vienas puses, nekas nevar aizstāt dzīvo teātri, nepastarpinātu kontaktu starp aktieriem un skatītājiem zālē. No otras – ja runa ir par skati nozares profesionāļiem, svarīgs ir arī iespējami plašāks aptveramo izrāžu loks. E-formāts, kurā pēc katras izrādes nav jāģērbjas un kaut kur jādodas, turklāt skatīties izrādes var astoņos no rīta vai trijos naktī (ja gribas), ir ļoti ērts.
Šogad Krievijas teātra festivāla un balvas Zelta maska programmas Russian Case izrādes redzēja daudz plašāks loks no Latvijas, nekā tas būtu iespējams klātienē, – gan kritiķi, gan Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēki un studenti, gan vairāku teātru direktori. Piedāvājumā bija 23 ieraksti (kuratore – teātra zinātniece, kritiķe, žurnāla Teatr galvenā redaktore Marina Davidova), vēl trīs izrādes gan bija skatei atlasītas, taču ne ierakstītas. Katru dienu tika rīkotas arī diskusijas platformā Zoom, to ieraksti joprojām ir brīvi pieejami Facebook, vienā no tām – par cenzūru – piedalījās Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.
Necentīšos aprakstīt visas 18 redzētās izrādes, bet iezīmēšu galvenās tendences, kuras šķiet būtiskas.
Emociju ūdenskritumi
Latvijas skatītājiem pēc pandēmijas beigām no šo izrāžu klāsta ir vislielākās izredzes noskatīties Alvja Hermaņa iestudējumu Gorbačovs Maskavas Nāciju teātrī, jo par iespējamo viesizrāžu rīkošanu režisors runāja jau pirmizrādes dienās pērn rudenī ārpus Zelta maskas konteksta. Šai izrādei panākumus nodrošina gan galvenā varoņa atpazīstamība postpadomju telpā (tieši atpazīstamība, nevis popularitāte, jo daudzi Gorbačovu ienīst un skumst pēc PSRS), gan divu izcilu aktieru – Čulpanas Hamatovas un Jevgeņija Mironova – aktierdarbi Raisas un Mihaila Gorbačovu lomās.
Režisors izrādi būvējis no sev zināmiem ķieģeļiem, un tā atgādina citus Alvja Hermaņa darbus gan pēc kompozīcijas, gan principa, ka aktieri par tēliem pārtop skatītāju priekšā, grimējas uz skatuves un uzliek parūkas. No vienas puses ir labi redzams, uz kurām pogām režisors apzināti spiež, lai izraisītu skatītāju līdzpārdzīvojumu, no otras – ir gluži patīkami tam ļauties, lai gan neatstāj sajūta, ka stāsts ir pārāk komplimentārs.
Ja runājam par līdzpārdzīvojumu, ārkārtīgi spēcīgu iespaidu gan stāsta, gan tā interpretācijas ziņā atstāj Andreja Mogučija iestudējums Pasaka par pēdējo eņģeli Nāciju teātrī. Režisors kopā ar Svetlanu Ščaginu scenārijā ir apvienojis Romāna Mihailova stāstus un Alekseja Samorjadova pasaku. Romāns Mihailovs, spožs matemātiķis ar starptautiskiem panākumiem, pievērsies literatūrai un vēlāk arī teātrim, iestudējot pats savu darbu Andreja Mogučija vadītajā Sanktpēterburgas Georgija Tovstonogova Lielajā drāmas teātrī. Taču Sanktpēterburgas teātri šajā skatē nav pārstāvēti vispār, bet Maskavā Andrejs Mogučijs rāda inscenētāja vērienu un vienlaikus trauslu maigumu, vadot trīs bijušos psihiatriskās slimnīcas pacientus (vienu izraksta, divi izbēg) cauri 90. gadu sākuma Krievijas un Baltkrievijas puskriminālajai videi. Vairāk nekā trīsarpus stundas ilgais iestudējums notur nemitīgā spriedzē starp smiekliem un asarām. Skatītājs skaidri apzinās, ka labu beigu nebūs, jo tādas nav iespējamas.
Izmantojot iespēju piesaistīt dvīņus (Pāvels un Daņila Rasomahini), režisors sašķeļ galveno varoni, liekot uz maiņām vienam darboties, otram komentēt. Pāvels Komarovs stostīgā Ignata lomā ir lādzīgs rezonieris, savukārt Gļebs Puskepaliss kā mācītāja radinieks Ļeuss trešā starpbrīža laikā visas 15 minūtes notur sprediķi un dara to tik aizraujoši, ka lielākā daļa skatītāju "biopauzē", kā to nosauc aktieris, neaiziet. Ļeuss stāsta faktiski vispārzināmas un klišejiskas patiesības ar tādu pārliecību, ka no visas sirds gribas tām noticēt. Bet mēs taču zinām, kāda ir realitāte un kāda tā bija 90. gados.
Pasakā par pēdējo eņģeli realitāte jau no paša sākuma ir transformēta, tā saplūst ar mītisko pasauli un, izmantojot nosaukuma žanru, spēlējas ar elles un paradīzes tēliem: sapņu meitene ietērpta kā pasaku jaunava, bet narkomānu palātas barvedim Melnajam piešķirti sātana vaibsti. Atsevišķas ainas atkārtojas un variējas, Marijas Tregubovas veidotajā scenogrāfijā vairākos slāņos atsedzas vienas un tās pašas drūmās sienas, klāt vēl nāk gan video un animācija, gan muzikālā partitūra. Izrāde piedzīvojums, kurai papildu pievienoto vērtību piešķir arī slavenās aktrises Lijas Ahedžakovas klātbūtne nelielā, taču būtiskā lomā.
Dostojevska atklāsmes
Trīs izrādes no skatē rādītajām tapušas pēc Fjodora Dostojevska darbu motīviem. Novosibirska ir teātra lielpilsēta: tajā ir gan operas un baleta teātris, gan teātris Krasnij fakel/Sarkanā liesma, kurā lieliskas izrādes veido Timofejs Kuļabins, gan teātris Starij dom/Vecā māja, kura galvenais režisors Andrejs Prikotenko īsu brīdi (2007–2009) bija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs.
Dostojevska Idiotu gandrīz četru stundu izrādē (šim Novosibirskas teātra Vecā māja iestudējumam ir vienpadsmit Zelta maskas nomināciju) Andrejs Prikotenko pārcēlis uz mūsdienām, turklāt ļoti organiski, liekot pārvērtēt arī daža laba otrā plāna tēla nozīmi. Mēs redzam Jepančinu ģimeni, kurā dumpiniece Aglaja kliedz, ka neieredz Putina Krieviju, Nastasja Fiļipovna atklāti stāsta par savu izvarošanu divpadsmit gadu vecumā un liek manīt, ka kas līdzīgs noticis arī ar kņazu Miškinu, kurš to neatceroties. Taču svarīgākais izrādē ir tas, ka Dostojevskis no šādām pārmaiņām neko nezaudē, bet atklājas jaunās šķautnēs. Piemēram, Gaņa Ivolgins no otrā plāna varoņa kļūst par ļoti nozīmīgu, vismaz Rogožina līmeņa tēlu, lielā mērā pateicoties arī aktierim Janam Latiševam. Aktieru vārdus, sākot no Anatolija Grigorjeva Miškina lomā, ir vērts iegaumēt.
Dostojevska Velni – tieši tā, izceļot autoru, savu izrādi nosaucis režisors Konstantīns Bogomolovs, kura kļūšana par Maskavas Mazās Bronnajas teātra māksliniecisko vadītāju pievērsusi šī teātra iestudējumiem papildu uzmanību. Izrāde ir izaicinoši statiska, tajā izmantoti režisoram raksturīgie paņēmieni, piemēram, ironiski komentāri titros, aktieru filmēšana, sejas projicējot uz kulisēm, bet operatoriem mierīgi stāvot blakus uz skatuves. Ekstravagants ir lomu sadalījums: Verhovenski spēlē pats Konstantīns Bogomolovs, Stavroginu – aktrise Aleksandra Rebenoka, tekstā ievijot arī pasāžu par varoņa dzimuma maiņu, lai slēptos no policijas. Triju cēlienu izrāde prasa no skatītājiem nopietnu koncentrēšanos, bet arī šāds izteikti runājošs teātris sevī ievelk.
Vienu nelielu Velnu epizodi savā operā Serafima grāmata izmantojis komponists ar operas režisora izglītību Aleksandrs Belousovs, apvienojot to ar Viljama Bleika tekstiem. Sākot izrādi ārpus zāles, bet tās beigās virzot skatītājus pāri spēles laukumam, režisors nojauc ceturto sienu un maksimāli pietuvina skatītāju iestudējuma notikumiem. Tas ir visai komplicēts darbs, kurā tiek apspēlēta Dostojevskim raksturīgā tēma – nepilngadīgas meitenes kā vīriešu iekāres objekts. Jāpiebilst, ka diskusijā par mūsdienu operu izskanēja vairāku komponistu apliecinājums, ka viņiem lielāka brīvība ir iestudēt savus darbus tieši dramatiskajā teātrī, ar to aktīvi nodarbojas arī, piemēram, Maskavas teātris Praktika.
Sorokina anti utopija
Mūzika kā būtiska izrādes sastāvdaļa ienāk arī divos iestudējumos, kuru pamatā ir Vladimira Sorokina darbi. Jurija Kvjatkovska iestudējumam Sānslīde, ko kopīgi veidojuši teātris Praktika un Brusņikina meistardarbnīca, videoformāts nav piemērots, jo tas neatklāj visu norises komplicētību. Skatītājus no spēles laukuma atdala stikla siena, daļa darbības notiek citās telpās, ko var redzēt monitoros, savukārt skatītājiem izdalītas triju kanālu austiņas ar iespēju pārslēgt komentējošos tekstus. Izrāde no šķietami reālistiskas oligarha dīkdienīgās dzīves ainiņas pārvēršas nežēlīgā, sirreālā gandrīz operā akordeona pavadībā, lai beigās mestu kūleni vēlreiz un atstātu skatītājus mulsumā – kas tas bija?
Savukārt Vladimira Sorokina agrīnais romāns Norma iedvesmojis režisoru Maksimu Didenko Mazās Bronnajas teātrī kopā ar Brusņikina meistardarbnīcu izveidot parafrāzi par totalitārisma mākslu ar monumentālām dekorācijām un tām pieskaņotu kustību partitūru: komponists Aleksejs Retinskis spēlējas ar visdažādāko mūziku, to transformējot (mainīti arī teksti), un šajā groteskajā skaņu celiņā pienāk brīdis, kad ieskanas Raimonda Paula Million alih roz. Otrajā cēlienā mēs vērojam Homo soveticus monologu aktiera Jevgeņija Stičkina izpildījumā, kurā aktieris atklāj garīgi traumēta cilvēka naida pilno dvēseli. Šī ir samērā radikāla pieredze, kādu grūti iztēloties Latvijas repertuāra teātra Lielajā zālē.
Estētikas ziņā zināma līdzība pieejā materiālam ir arī Maskavas Gogoļa centrā kolektīvi (Pjotrs Aidu, Aleksandrs Barmenkovs, Ņikita Kukuškins, Kirils Serebreņņikovs) iestudētajai izrādei Cilvēks bez vārda. Valerija Pečeikina luga ir balstīta piemirsta rakstnieka, Puškina laikabiedra Vladimira Odojevska, darbos, kas uz skatuves iedzīvināti spilgtos tēlos Ņikitas Kukuškina izpildījumā. Līdztekus Odojevskim uz skatuves kā tēls parādās arī Bēthovens. Skaņas un vizuālā celiņa perfekcija, lai arī izskaitļota, ir neapstrīdama.
Ironiskā klasika
Visbeidzot jāpiemin vēl divi iestudējumi, kas krievu klasikas materiālu interpretē visai brīvi un neapstrīdami ironiski. Mazās Bronnajas teātra Mazajā zālē iestudētā Teika par Igora karagaitu, kurā senkrievu literatūras piemineklis drīzāk ir iemesls, nevis Sašas Deņisovas lugas kodols. Izrādes žanra apzīmējums Verbatims norāda uz tehniku, kuras pamatā ir reālu stāstu uzklausīšana, un acīmredzot tādā veidā radīti apsardzes firmu darbinieku tēli. Degradējot senos karavīrus līdz sīku objektu apsargiem, kas, atzvīluši vecmodīgos dīvāniņos, zūdās par to, ka "vecenītes zog rotaļlietas, lielākoties mīkstās", autore Saša Deņisova un režisors Kirils Vitoptovs dekonstruē varonības jēdzienu, vienlaikus senais teksts cenšas iespraukties šajā ikdienišķajā ainā. Jau kuro reizi, raksturojot krievu aktuālo teātri, ir jāmin sirreālisma jēdziens.
Savukārt viena no Krievijas režijas zvaigznēm Dmitrijs Krimovs sadarbībā ar producentu Leonīdu Robermanu un Maskavas muzeju izrādē Boriss visai brīvi izrīkojas ar Aleksandra Puškina Borisu Godunovu, tiesa, projekta mājaslapā režisors par huligānismu nosauc pašu Puškina darbu, sakot, ka mēs pie tā esam pieraduši kā pie izsista loga, tāpēc, iespējams, šo logu vajag izsist vēlreiz. Boriss ir ļoti dzīva, pret varu nesaudzīga izrāde, kurā Mihaila Fiļipova Šuiskis kā apsveikumu Borisam runā Tatjanas vēstuli no Jevgeņija Oņegina, iztapīgie bajāri piegādā senču zārkus tieši uz valdnieka pili, pusmūža sieviešu koris dzied Besame mucho, viltus Dmitrijs Marijas Smoļņikovas izpildījumā ir infantils pusaudzis ar milzīgiem zobiem, savukārt pats Boriss – Timofejs Tribuncevs – ir šķietami naivs, necils cilvēciņš, kuru vilnis uznesis varas augstumos. Izrādes beigās Boriss iekrīt sarkanā flīģelī ar uzrakstu Moskva – kā kapā.
Režisors Timofejs Kuļabins, par kura izrādēm Novosibirskā, kad to ieraksti bija pieejami arī pie mums, pērn runāja plaša teātra sabiedrība, Nāciju teātrī iestudējis Heinriha fon Kleista satīru Saplēstā krūze, ironijas bultas vēršot pret Eiropas Savienību, ar kuras pārveidoto karogu apsedzies uz galda krāc korumpēts, uz meitām kārs tiesnesis. Viņa kalpone ir musulmaniete, kas pa telefonu runā arābu valodā. Režisors intervijā pirms pirmizrādes ironizējis par Eiropā modē nākušajām bezdzimuma jeb vidējā dzimuma būtnēm, un tieši tāds ir Ingeborgas Dapkūnaites varonis, kurš ierodas ieviest kārtību kādā miestā. Taču aktieri pamatā plēš jokus sadzīves komēdijas un pat farsa manierē un beigās – atšķirībā no Kleista lugas – kolektīvi nodur nīsto tiesnesi. Ļoti pretrunīgas izjūtas.
Ārpus reālisma
Otra Dmitrija Krimova izrāde skatē Russian Case bija veltījums mākslinieka vecākiem – režisoram Anatolijam Efrosam un Natālijai Krimovai. Maskavas teātra Mūsdienu lugas skola izrāde Visi ir šeit sākas kā Torntona Vaildera lugas Mūsu pilsētiņa iestudējums, taču tad pārtrūkst, uz skatuves parādās režisoram līdzīgs aktieris, un stāsts kļūst par kaleidoskopisku retrospekciju ar autobiogrāfiskiem elementiem. Tajā ir ieviesta arī zināma daļa fikcijas, piemēram, Antona Čehova dialogs ar bandītu karalieni Soņku Zelta Rociņu, no kuras, spriežot pēc Dmitrija Krimova ironiskās versijas, sirmais klasiķis vēlāk smēlies hrestomātiskas frāzes savām lugām, "uz Maskavu, uz Maskavu" ieskaitot.
Krievijā pazīstamais režisors Jurijs Butusovs sev raksturīgajā ekspresionismā no iekšpuses uzspridzinājis Latvijā pēc Intara Rešetina iestudējuma pazīstamo Floriana Zellera lugu Dēls. Krievijas Akadēmiskā jaunatnes teātra izrādē, kas daļēji veidota muzikālas klaunādes estētikā, pusaugu zēna lomā ir 62 gadus vecais aktieris Jevgeņijs Redjko. Tas stāstam noņem pēdējās reālisma pēdas, tomēr šāds risinājums izskatās samērā sakonstruēts.
Vēl gribas pieminēt vienīgo objektu teātra estētikā radīto darbu, kam nebija vārdos formulēta naratīva, bet ar skaņas partitūras, gaismu un autentisku gulaga muzeja eksponātu palīdzību radīta īpaša noskaņa 50 minūšu izrādē Vērotāji, ko veidojis režisors Mihails Plutahins paša dibinātajā Priekšmetu teātrī.
Kopumā Zelta maskas virtuālā izlase, protams, neatspoguļoja visu nominēto izrāžu spektru, taču varēja uztvert galveno – Krievijas teātris ir aktīvs, daudzveidīgs un meklējošs. Gribas cerēt, ka kādu daļiņu no šīs bagātības izdosies parādīt arī Latvijā, kaut arī rindā priekšā jau ir pērnruden programmā Zelta maska Latvijā iekļautie, bet tā arī neparādītie iestudējumi.