Režisore Māra Ķimele ir spilgta un pamanāma parādība – gan viņas iestudējumi, gan rāmjos neieliekamā personība, kas piesaista uzmanību uzreiz. Savulaik Valmierā, pēdējos gados Jaunajā Rīgas teātrī, arī Liepājā, Dailē, Nacionālajā, Krievu teātrī, Nacionālajā operā, 90. gados arī studijteātrī Kabata, Māras teātra projektos un iestudējumos ārpus valsts – Māras Ķimeles jauda un vēriens ir neapstrīdami. Pamatoti slavēta, reizēm arī neatminēta, pati ne reizi vien uzskatījusi, ka pārprasta un nesaprasta, Māra Ķimele joprojām uztur augstu radošo temperatūru. Līdztekus izrāžu iestudējumiem šovasar Māra jau atkārtoti bija arī Deju svētku režisore. Pagājušajā gadā viņa divreiz viesojusies Lietuvas teātros. Lieliska pedagoģe, kuras audzēkņu salidojumam, ja kāds tādu rīkotu, vajadzētu visai lielu telpu. Neapstrīdama autoritāte. Nākamā gada 1. martā paredzēta viņas iestudējuma Dzeja pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī.
Ko darīt ar skaistumu
Jubilejas priekšvakarā Māra Ķimele nebija viegli notverama intervijai, precīzāk, viņa negribēja, lai par intervijas iemeslu kļūst viņas dzimšanas diena, jo jaunu izrāžu pašlaik neesot. (21. decembrī plkst. 22 LTV rādīs viņas iestudējumu JRT Mēnesis uz laukiem, kas arī būs sava veida veltījums režisorei viņas jubilejā.) Decembra sākumā viņa ļāvās sarunai Latvijas Radio ar teātra zinātnieci Ievu Struku, turpinot 2006. gadā izdotajā grāmatā Sarunas ar Māru Ķimeli skartās tēmas. Komentējot objektīvās grūtības, ko mūsdienu režisoriem sagādā klasiķi, piemēram, Rainis, M. Ķimele precīzi diagnosticē situāciju: "Tekstuālā dramaturģija pašreiz gandrīz nav "paceļama", jo tā ir laikietilpīga. Mēs teātrī laikam no kino esam iemācījušies – tagad arī no datoriem – presēt laiku. Šodienas teātris spēj lēkt no A uz D un no D uz F un nesaukt katru burtiņu, netērēt laiku. Ir cilvēki, kuri arī lasa pa diagonāli un dara to ģeniāli ātri, es nemāku tā. Teātris katru vārdu izrunā, un tas ir laiks, laiks ir dzīve. Mēs dzīvojam tādā attīstības periodā, kad visu ātri uztveram, mums nav viss jāizstāsta. Šīs ļoti skaistās literārās lugas, ieskaitot grieķus, vācu klasiķus, Raini, arī Aspazijas lugas, ir gandrīz neiespējami iestudēt – cilvēks vairs negrib, ka viņam ņem un ilgi visu kaut ko stāsta. (..) Viņš (Rainis) ir tik stiprs, tik spēcīgs, var vēstīt tik daudz būtiska, ka viņš ir jālieto, tāpēc ka nevar tā būt, ka tik jaudīga ziņa kā dārga manta guļ ceļa malā un visi brauc garām un pat nepaceļ, jo kur tu viņu liksi kā vecu, ļoti dārgu televizoru, kuru tu nevari lietot. Bet tas nav vecs televizors, tā ir informācijas krātuve, un to noteikti var pasniegt un atrast veidu, kā pasniegt arī ar presēto laiku. Vienmēr paliek jautājums, ko darīt ar skaistumu. Tā ir īpaša zona manā apziņā, tāpat kā daba. Man fiziski sāp, ka to nīcina laukā, es to nevaru izturēt. Rainim ir tik neprātīgi skaista dzeja, arī lugās. (..) Rainim ir brīnumaina, ārkārtīgi augstas skaistuma pakāpes dzeja." Klasika – Rainis, Šekspīrs, Čehovs, Blaumanis – ir nepārtraukts Māras Ķimeles intereses avots, taču blakus ir arī mūsdienu dramaturģija, brīžiem pat kusla un stutējama, pārstrādājama un stingros rāmjos liekama. Šosezon iecerēto izrādi Dzeja pati režisore sezonas sākumā sauca par mēģinājumu kopt dzejas teātra tradīciju: "Dzeja kā muzikalitāte ir liela problēma. Izrādes mērķis ir skaņa, vārds, vārda muzikalitāte, vārda iedarbība neatkarīgi no tā utilitārās jēgas."
Vienmēr skolā
Jaunā Rīgas teātra aktrise Jana Čivžele sevi par Māras Ķimeles audzēkni sauc kopš 2000. gada – Māra bija viena no trim toreizējā Liepājai domātā aktieru kursa pamatpedagogiem kopā ar Edmundu Freibergu un Juri Rijnieku. "Visu laiku Māra ir blakus, bet, strādājot ar viņu, grūti izveidoties pieraduma sajūtai. Viņa mīl strādāt ļoti ātri, aktieriem ir jāzina teksts. Lai aktieris ātri domā, nestiepj gumiju, nestrādā priekšstatos. Tu nekad nezini, ko viņai vajadzēs. Lai arī Mārai nepatīk priekšstati, man par viņu ir priekšstats, ka viņa jaunībā ir bijusi kārtīgs hipijs. Tāds pats hipijs viņa ir tagad. Ir interesanti strādāt, jo viņa ir traka. Un viņa nenoveco – kāda bija toreiz, kad viņu pirmoreiz satiku, tāda ir arī tagad," stāsta Jana. Un piebilst – darbs pie Māras savā ziņā vienmēr ir atgriešanās skolā: "Tas, ka viņa ir pasniedzēja, ir asinīs. Viņa dod aktierim milzīgu vaļu, bet spēj panākt to, ko grib. Reizēm, ja kādam ne visai izdodas loma, viņa par to cīnās kā skolotāja." Starp daudzajām lomām, ko Jana nospēlējusi pie Māras Ķimeles, viņa par nozīmīgāko sauc pēdējo – Guei Laņu izrādē Austrumvējš, rietumvējš. Tāpēc, ka uzticēta galvenā loma, kas jaunajiem aktieriem JRT esot "ne visai bieža lieta".
Māras Ķimeles (arī Edmunda Freiberga) pirmie studenti ir Valmieras teātra aktieru kurss, kura izlaidums bija 1978. gadā. Aktrise Inese Ramute joprojām sauc Māru par pašu būtiskāko skolotāju un vienu no būtiskākajiem dzīvē sastaptajiem cilvēkiem. "Ja es vispār kaut ko māku, tad tas ir, pateicoties viņai. Skatpunkts, vērtības, pasaules uzskats – paldies Dievam, ka man, stulbam skuķim, bija tik daudz prāta saprast, ka sākas ceļojums, kurā jāiet Mārai līdzi. Jebkura literārā darba analīze ir zinātniska traktāta līmenī. Tāds vārds kā "brīvība", brīvs cilvēks savā domāšanā kā termins, kā pamatvērtība man pirms tam nebija postulēts. Ja es nebūtu bijusi slinka un būtu pierakstījusi to, ko viņa saka, es tagad varētu izdot mācību grāmatu," saka Inese un iesaka pašreizējiem studentiem būt čaklākiem pierakstītājiem. I. Ramute uzskata, ka Valmieras teātris, gatavojoties 90. jubilejas svinībām, Māru Ķimeli piemin par maz. "Ja nepiemin viņu, tad uzgriež muguru arī manai paaudzei, arī Dacei Eversai kā spilgtākajai Māras aktrisei," uzskata I. Ramute.
Jau pieminētajā radio sarunā Ievai Strukai un Ingvildai Strautmanei Māra Ķimele par savu pedagoģes darbu saka: "Jāsāk ar to, ko var ieraudzīt viņā [aktierī] un atraisīt. Jo cilvēks tomēr ir bezgalīga būtne, viņā ir izeja uz nemateriālo." Runājot par darbu ar aktieriem, viņa uzsver, ka visu laiku jāatgādina – nezaudēt jutīgumu, nezaudēt tagadnes izjūtu. "Tas gan draud vairāk pieredzējušiem aktieriem – ļoti daudz spēlējot, skatuves maniere apziņā pārvēršas par realitāti, par patiesīgumu. Pazūd spēja sadzirdēt, ka tu neesi patiess, – tu esi nepatiess, jo esi patiess savā teatrālismā. It kā aktieris ir patiesīgs, dabisks, organisks, bet dziļuma pakāpe nav īsta."
Nevienā pusē
To, ka Māras Ķimeles rokraksts joprojām ir jauneklīgs, apliecina gadījums pagājušajā gadā, kad pirms Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanas vairāki ārvalstu kritiķi vērtēja izrādes Latvijas teātros.
Divas viešņas izteica neslēptu pārsteigumu, ka Nirajāmas pasakas Jaunajā Rīgas teātrī nav iestudējis kāds jaunais režisors. Iespējams, ar dažām savām izrādēm, vismaz dramaturģiskā materiāla izvēles līmenī Māra Ķimele ir radījusi iespaidu, ka viņai ir tuvas feminisma idejas, lai atceramies kaut vai pretrunīgi vērtēto izrādi Līze Luīze 2004. gadā. Šā gada janvārī, sniedzot interviju portālam Diena.lv pēc Augusta Strindberga lugas Tēvs ģenerālmēģinājuma, režisore diezgan strikti norobežojās no viedokļa, ka sievietes un vīrieša attiecību izpētē nostātos sievietes pusē. "Es nevaru atcerēties nevienu izrādi, kurā es būtu nostājusies sievietes pusē, tas arī ir viens no mītiem, kas klīst ārpus realitātes un tiek izdomāts. Man nepastāv šis labākā vai sliktākā dzimuma jautājums, tādas problēmas manā apziņā nav, tāpēc es to nerisinu. Ir brīnišķīgi vīrieši un brīnišķīgas sievietes, un arī otrādi. Ir labi, ka Tēvu iestudē sieviete, jo, tiklīdz to iestudētu vīrietis, viņam pārmestu šovinismu." Šajā intervijā M. Ķimele arī atzinās, ka viņai Augusts Strindbergs ir ļoti mīļš un tuvs autors. "Viņš nemaz nav nežēlīgs, viņš ir godīgs," režisore argumentē.
Viņas biogrāfijā būtiska ir cita Strindberga luga – Jūlijas jaunkundze, kuras divos iestudējumos 1988. un 2004. gadā Žana lomu atveidoja Alvis Hermanis – pirmoreiz kā jaunais aktieris, kuram tā bija diplomdarba izrāde, otrreiz – jau būdams JRT mākslinieciskais vadītājs. Otrajā Jūlijas jaunkundzē tika īstenots arī atklāto mēģinājumu princips, ļaujot skatītājiem būt klāt kādā izrādes tapšanas epizodē.
Lietuviešu versijas
Vairākkārt Māra Ķimele strādājusi arī Lietuvā. Pēdējās divas reizes – 2012. gada rudenī, kad Joza Miltiņa Panevēžas Drāmas teātrī iestudēja Ingas Ābeles Jasmīnu, savukārt Klaipēdas Drāmas teātrī – Pēra Ulova Enkvista Lūša stundā (to pašu, ko nupat Valmieras teātrī iestudējis Mārtiņš Eihe). Panevēžas Drāmas teātra direktors Romualds Vikršaitis apgalvo, ka ar Māru šajā teātrī ienākuši Rietumu teātra principi, viņa rīkojusi kastingu un izvēlējusies aktierus. Sevišķi priecīgs direktors ir par to, ka galvenajā lomā izraudzīta jauna aktrise Inga Jarova ar režisora izglītību – darbs pie Māras Ķimeles viņai bijis divkārt vērtīgs. "Tas, ko viņa dara, mums ir tuvs un saprotams, tā ir Efrosa, Krievijas režijas skola, kas ir arī daudziem Lietuvas režisoriem. Vecākās paaudzes aktieriem pie mums ir Miltiņa pamati, taču šo aktieru ir aizvien mazāk, nāk jaunie ar pavisam citu pieredzi. Mārai bija sarežģīts uzdevums – jaunos talantus savienot ar tiem, kas pārstāv jau aizejošo pagātni. Tas ir izdevies," vērtē R. Vikršaitis.
Nelieciet mani plauktiņos
Ieva Struka
Sākšu ar nelielu personiskas dabas epizodi, kas lielā mērā varētu paskaidrot visus tos vārdus un apzīmētājus, kas sekos, pieskaroties viņas radošajai biogrāfijai. Pirms pāris gadiem dzestrā, rudenīgā novembra vidus svētdienas rītā biju Māras pasažiere mašīnā no Valmieras uz Rīgu. (Starp citu, Māra brauc veikli un labi, tā lietišķi, nevis radoši, kā, piemēram, režisors Pēteris Pētersons.) Drīz aiz Valmieras robežas viņa veikli nogriezās pa kreisi, lai piepildītu traukus ar avota ūdeni, kas iztek no Vaidavas ezera. Tad viņa pameta man ar roku, lai nāku līdzi nopeldēties. Tam es gluži nebiju gatava, bet, izlīdusi no siltās mašīnas un drebinādamās saltajā rudens rītā, es vaļā muti noskatījos, kā Māra nomet drēbes, iebrien ezerā un paceltu galvu liegi met apli pēc apļa pa rāmo un ziemas miegam nobriedušo ezera ūdeni. Kā briežumāte ar rudo matu vainagu. Kā spīgana. Spīganas vārdu es reiz jau esmu izmantojusi – pēcvārdā grāmatai Sarunas ar Māru Ķimeli –, un neko precīzāku man Māras adresē neatrast. Spīgana un Spīdola. Otras tādas mākslinieces un režisores latviešu teātrī nav. Sievišķīga, vāja un stipra reizē, sirdsgudra un nepārtrauktā izziņas procesā esoša, maiga un neganta, ļoti latviska un ar pasaules elpu, Anatolija Efrosa skolniece, daudzu Latvijas aktieru un režisoru skolotāja, māte un vellpilns skuķis. Kategoriska un šaubpilna. Radītāja. Kādā no grāmatas sarunām viņa atklāj, ka, radījusi dēlu Pēteri, viņa pirmoreiz sapratusi, ka pasaulē līdzās dzīvībai ļoti tuvu ir nostājusies nāve. Ka viņas pastāv vienlaikus. Izrāžu pieclapes divos viņas teātros – Valmierā un Jaunajā Rīgas teātrī –, un trešais pieclapis no brīvas telpas. Nesen Māra paguva iesaukties – nelieciet mani plauktiņos. Tad lai nu notiek Māras prāts.
Valmiera: Ž. Anuija Mēdeja (1975), A. Čehova Tēvocis Vaņa (1983), D. Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij (1984), Raiņa Pūt, vējiņi! (1985), R. Blaumaņa Pazudušais dēls (2002).
Jaunais Rīgas teātris: G. Priedes Pārventas hetēra (1993), Rutes grāmata (1994), Mani mīl Šekspīrs. Soneti (1996), A. Strindberga Jūlijas jaunkundze (2004), I. Turgeņeva Mēnesis uz laukiem (2005).
Citur: V. Šekspīra Otello (1990), L. Stumbres Kronis (1991), U. Segliņa Gabalu gabals (1991), V. Šekspīra Karalis Līrs (1994), Dž. Verdi Aīda (1998).