Vai tā ir taisnība, ka izrādē Vecene uz skatītājiem vemj? Šādu jautājumu e-pastā man uzdeva pazīstams teātra blogeris Maskavā. Pagājušajā nedēļā notikušās Latvijas Nacionālā teātra viesizrādes Krievijas galvaspilsētā tika pamanītas un apspriestas – ne tikai mākslinieciskā, bet arī politiskā kontekstā. Nacionālā teātra trupa 42 cilvēku sastāvā ieradās ciemos pie sava drauga un domubiedra režisora Kirila Serebreņņikova. Viņa vadītajā Gogoļa centrā (bijušais Nikolaja Gogoļa teātris) divus vakarus Mazajā zālē tika spēlēta Daniila Harmsa Vecene Vladislava Nastavševa iestudējumā, divus nākamos vakarus Lielajā zālē – Georga Bīhnera Voiceks Kirila Serebreņņikova uzvedumā.
Uz Veceni visas biļetes bija pārdotas ("Uz katru izrādi – 48 biļetes un tikai 12 ielūgumu," sarunā ar KDi precizē Gogoļa centra preses sekretārs Artjoms Pučeglazovs), daži skatītāji sēdēja uz grīdas un pakāpieniem. Veceni Maskavā uzņēma labi, un tikai pašās beigās, kad zālei gatavojās uzbrukt Artusa Kaimiņa atveidotā baisā titulvarone ar asiņojošu muti, kāda dāma, kura sēdēja pirmajā rindā, paziņoja: "Viss, pietiek!" Radikālajam Voicekam nākamajās dienās gāja grūtāk – šis darbs prasa piepūli ne tikai no aktieriem, bet arī no publikas. Skatītāju zāli jau drīz pēc izrādes sākuma atstāja gan Maskavas Multimediju mākslas muzeja un Maskavas Fotogrāfijas nama vadītāja Olga Sviblova, gan ietekmīgais mākslas kurators Josifs Bakšteins. Varbūt viņiem nepatika, varbūt bija jāsteidzas uz citiem rautiem – Maskava nekad neguļ.
Jegora Jerohomoviča rakstu par Latvijas Nacionālā teātra viesizrādēm Maskavā lasi 10.aprīļa KDi!